Ar Labklājības ministrijas svētību esam tikuši pie asistentiem. Tie nav domāti sarežģītu ķīmijas problēmu atrisināšanai, bet gan kā neatsverami palīgi cilvēkiem ar kustību ierobežojumiem. Un cik labi ir tas, ka tādus palīgus mums izdodas atrast!Bet te nu sākas nākošā nelaime. Ne jau no katras mājas šis asistents spēj izvest ratiņkrēslā sēdošu pacientu. Te nobrauktuve par stāvu, te pamatīga bedre pašā durvju priekšā. Lai sabojātu ratiņus, lielu mākslu nevajag. Bet parastie invalīdu ratiņi (bez kādām ekstrām) Valmierā maksā 146 latus. Un invalīdam jau tā ir tik mazi pabalsti.Arī man pavasarī bija nepieciešami jauni ratiņi. Labi, ka Sociālajā dienestā ir pieejama mašīna, ar ko mērot tālo ceļu uz Valmieru. Bet manam bēdubrālim Rīgas ielā 30a ir pamatīgas problēmas. Ratiņi ir stipri apdraudēti, jo tieši aiz āra durvīm (koridora galā) ir pamatīga bedre. Lai to “aizlāpītu”, esot nepieciešama gandrīz vai mājas pārbūve. Tā vismaz tiek paziņots Valkas novada domē. Bet pat man, sievietei, ir pilnīgi saprotams, ka tur faktiski ir tikai “bedrīšu lāpīšanas” vaina. Braukt pāri bedrēm ir ne tikai bīstami, bet veselībai kaitīgi. Tādēļ rodas jautājums – vai kāds padomā?
Vai kāds padomā?
00:00
26.09.2013
78