Ir iestājies astronomiskais rudens. Ar ko latviešiem lielākoties tas saistās? Protams, ar Siguldu. Neesmu izņēmums, jo arī mani vispersonīgāk rudens uzrunā Siguldā. Arī Cēsīs, Pils parkā. Kopš mazotnes atceros, ka ne tikai vecāki, bet arī pamatskolas skolotāji mūs veda uz Siguldu izbaudīt krāsaino rudeni. Kopš tā laika man atmiņā nav vis noteiktas vietas vai tūrisma objekti, bet gan sajūtas, kuras var iegūt tikai Siguldā. Tās saistās ar krāsaino kļavu lapu rūgto aromātu, bailīgi trīsuļojošo sajūtu, braucot pāri Gaujai ar gaisa vagoniņu vai vizinoties vējā mazliet čīkstošajā panorāmas ratā, un, protams ar rokā sažmiegtu īpašo, tikai Siguldā nopērkamo spieķīti. Nekļūdīšos, ja teikšu, ka vai ikviena latvieša mājā tāds ir, un ja arī nav, ar laiku noteikti parādīsies. Kādu dienu atskārtu, ka manējam kaut kad bērnībā par veselu padomju laika rubli pirktajam jau izbalējušajam spieķītim “pieaugušas” kājas. Izdomāju, ka acīmredzot tas ir mājiens no augšas rosināt mani kopā ar ģimeni doties Siguldas virzienā. Jo kas tad bērniem tā par bērnību, ja vecāki nav aizveduši uz Siguldu un nopirkuši katram pa spieķītim? Varbūt smieklīgi izklausās, bet tā tas latviešiem ir. Vēl vairāk nopriecājos, kad uzzināju, ka Siguldā atdzimusi spieķīšu darinātāju cunfte. Tradicionālais Siguldas spieķis ir nemainīga izskata. Tam jābūt koka krāsā, lakotam, ar iededzinātiem ornamentiem. Spieķus pazīst arī pēc zaru maskēšanas veida, uz tiem zīmējot sejiņas. Lai jums šoruden izdodas tikt pie sava spieķa!
