Marta Empele ir vienīgā jaunā skolotāja Valkas novadā. Viņa savas sporta pedagoģes gaitas pēc bakalaura grāda iegūšanas uzsāk Kārķu pamatskolā. Marta dzīvo Lugažos kopā ar māsu Anci un viņas ģimeni. Viņa allaž redzama dažādās sportiskajās aktivitātēs, uzņēmusies mācīt spēlēt futbolu pirmsskolas vecuma bērniem un ir iesaistījusies citos projektos.
– Kā nokļuvi sportā? Kas bija nozīmīgākie impulsi, lai uzsāktu aktīvu sportošanu un mācības Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā?- Mācījos Valmieras Valsts ģimnāzijas 12. klasē un mācību gada vidū bija jāmeklē un jādomā, ko darīt tālāk. Ideja par Sporta akadēmiju radās spontāni. Mums bija lieliska sporta skolotāja Maija Priedīte. Parunājos ar viņu, un skolotāja atbalstīja manu nodomu. Man sportā patīk daudzveidība, nevis kāda viena šaura specialitāte. Pēc savas personības es neesmu trenere, kas gribētu bērnus dzīt pēc augstiem sportiskiem rezultātiem, bet drīzāk skolotāja, jo gribu skolēniem radīt interesi par sportu, parādīt, ka tas ir arī lielisks veids, kā pavadīt savu brīvo laiku un uzlabot veselību, kā arī vajag iemācīt, kā pareizi pildīt dažādus vingrinājumus, piemēram, mest kūleni.- Man tas šķiet dīvaini, ka jāmāca mest kūleni. Tā taču ir pašsaprotama lieta.- Jā, man tas arī šķiet dīvaini, taču tagad eksistē noteikumi, kā pareizi iesildīties pirms kūleņa, ka izdarīt pareizās kustības. Kad es mācījos skolā, nekas tāds netika mācīts, taču drošības noteikumi jāievēro.- Kas bērniem traucē vairāk pievērsties fiziskajām nodarbībām un sportam?- Skolā darbu esmu uzsākusi tikko, tāpēc bērnu attieksme pret sporta stundām nav īsti zināma, neesmu viņus kārtīgi iepazinusi. Kad biju praksēs Rīgas skolā, ievēroju, ka tur ir arī fiziski neattīstītāki bērni. Arvien biežāk redzam aptaukojušos bērnus, kas ir mazkustīgā dzīvesveida, sliktās pārtikas un citu iemeslu dēļ. Mēs bērnībā spēlējām ķerenes un paslēpes, nevis laiku pavadījām pie datora un televizora. Absurdi, taču mūsdienās bērni labprātāk sporta spēles spēlē datorā, nevis dabā pa īstam.Fakts, ka Rīgā vecāki savus bērnus vairāk cenšas iesaistīt sporta pulciņos, nekā tas notiek mazākās pilsētās un citās apdzīvotās vietās, kur sporta iespēju arī ir daudz, tā cenšoties pasargāt savu bērnu no iespējamiem draudiem uz ielas. Kā arī apmeklējot kādas ārpusstundu nodarbības, ikviens bērns kļūst piederīgs kādai sociālajai grupai. Manuprāt, ar māju un skolu ir par maz. Jāizvēlas kāda no interešu izglītības iespējām, kur var atrast jaunus draugus. Es saprotu, ja bērns vēlas izmēģināt vairākas no piedāvātajām ārpusstundu aktivitātēm. Ar mani notika tieši tā, taču pabeidzu tikai mūzikas skolu.- Kāpēc uzsāki strādāt par futbola treneri mazajiem klubā “Valka Junior”?- Nav jau gluži tā, ka futbols ir mana sirdslieta un mīļākais sporta veids. Ernests Lībietis man piedāvāja pastrādāt ar mazajiem. Kāpēc gan ne? Studiju laikā sapratu, ka man patīk un sanāk darboties ar mazajiem. Arī bērnībā ar kaimiņzēniem spēlēju futbolu, un tas bija jautri. Šogad 29. jūnijā futbola turnīrā “Latvija un Igaunija100+” kopā ar ģimeni un kaimiņiem savācām komandu un Valgā atradām līdzvērtīgu pretinieku. Nospēlējām neizšķirti – 3:3. Šajā mācību gadā piekritu arī piedāvājumam strādāt ar pirmsskolas vecuma bērniem Rūķu skolā.- Kuri sporta veidi tev ir tuvākie?- Man vienmēr ir paticis uzspēlēt volejbolu, it īpaši pludmales volejbolu vasarā. Vidusskolā 12. klasē pat pēc stundām ar klasesbiedriem gājām uz Daliņa stadionu spēlēt volejbolu, taču tas viss bija prieka, nevis augstu rezultātu dēļ. Augstskolā draudzene iepazīstināja ar frisbiju. Vēl man ļoti patīk slidot un skrituļot, kā arī, protams, braukt ar ričuku. Esmu aktīvās atpūtas piekritēja, nevis mājās sēdētāja. – Cik zinu jums visa ģimene ir ļoti sportiska, jo īpaši tētis Atis. – Jā, tētim ļoti patīk spēlēt hokeju. Tā viņam sirdslieta. Tētis arī labprāt spēlē volejbolu un futbolu. Kādreiz spēlēja arī basketbolu. Atceros, ka jau maziņa gāju tētim līdz uz treniņiem Lauktehnikas sporta zālē. Kamēr viņš ar vīriem trenējās basītī, es lēkāju pa matračiem un skraidīju pa trepēm, lecu ar aukliņu – varbūt arī tieši no tā radās interese par sportu.- Esmu rakstījis, ka tu piedalies stipro skrējienos Cinevillā. – Kam tev vajadzīgi tik ekstrēmi pārbaudījumi? Vai tā ir vēlme pašapliecināties, pārbaudot savu fizisko un garīgo spēku robežas?- Arī pārbaudīt sevi. Šis skrējiens patiešām ir grūts. Gribēju pamēģināt jau sen, jo dzirdēju foršas atsauksmes. Ar kaimiņiem līdzīgas lietas bijām darījuši bērnībā – pārvarējuši dažādus šķēršļus, ejot un braucot uz ezeru vai Gauju, skrējuši pa dubļiem pēc lietus un tamlīdzīgi. Pērn skrēju pirmoreiz. Sarunāju draugus no Lugažiem. Sajūta trasē, ka viss ir nezināms, jāpārvar visdažādākie šķēršļi, kļūst grūti, jāpalīdz citiem, citi palīdz tev, ir neizstāstāma. Kājas ir slapjas un smagas, galvā nemitīgi rodas jautājumi, kāpēc to daru, priekš kam man tas vajadzīgs? Kad distance ir pabeigta, gandarījums liels. Adrenalīna deva ir ļoti jūtama. Esmu pārliecināta, ka kopā ar draugiem turpmāk 4. maija svētkus svinēsim tikai šādi. Sajūtas kinopilsētas Cinevilla apkārtnē sacensību dienā tiešām ir kā lielos un nozīmīgos svētkos. Ceru, ka ar katru gadu mūsu pulciņš kļūs aizvien lielāks. Man šķiet, ka tas ir viens no labākajiem masu pasākumiem Latvijā. Protams, bez trenēšanās šo trasi nevar pieveikt viens pats. Šogad tā bija deviņarpus kilometrus gara. Mūsu komandas puiši ir lieliski. Viņiem neienāktu prātā meiteni pamest vienu trasē, kā tas bija redzams citās komandās. Pagājušo gadu es skrēju komandā, taču šogad gribēju pārbaudīt spēkus individuālajā sieviešu skrējienā, un mana māsa Ance šogad ar puišiem pārvarēja trasi plecu pie pleca. Tomēr atzīšu, ka skriet komandā ir interesantāk, jo pēc tam var pārrunāt dažādas epizodes un piedzīvojumus, kā arī tad tiek tā lielā dubļu deva.- Kādas tev ir aizraušanās ārpus sporta?- Viens no maniem vaļaspriekiem ir arī kulinārija. Kopā ar mammu un māsām izmēģinām jaunas receptes. Jo īpaši patīk izmēģināt konditorijas izstrādājumus – kūkas un kēksiņus. Man pašai vislabāk patīk pagatavot šokolādes kēksiņus (kur patiesībā nemaz nav šokolādes) un burkānkēksiņus. Tos arī pagatavoju, dodoties viesos, kā ciemakukuli.Māsa Ance ir veģetāriete, tāpēc gaļu nemaz tik bieži nelietojam. Organisms tik ļoti arī nepieprasa, jo uzturā lietojam zivis. Taču zupas gan mums iet uz urrā! Nesen Ance pagatavoja karija-tomātu zupu, iecienītas ir ķirbju biezzupas. Ārzemju draugiem ļoti patika mammas gatavotā šampinjonu-siera zupa. Dažādos ģimenes svētkos vai saietos ar draugiem vieglāk, ātrāk un lētāk pagatavot katlu zupas, nevis cept šašliku vai pagatavot karbonādes. Ir gadījies, ka neviens pat nepamana, ka zupā nav bijusi gaļa. Viņi jūtas šokēti, taču atzīst, ka bez gaļas nebūt nav sliktāk.- Lasīju, ka aizraujies arī ar mūziku. Kuri stili un žanri tev ir tuvāki?- Mūsdienās žanru un stilu ir tik daudz, ka tajos var ātri apjukt un daudzus pat nezini. Man interesē latviešu alternatīvās mūzikas grupas, piemēram, “Židrūns” un “Bērnības milicija”, kura viesojās arī Valkā, 309. kabinetā. Vēl mani uzrunā dažas jaunās igauņu indie roka grupas.- Kādu redzi savi dzīvi, piemēram, pēc 10 gadiem?- Ja godīgi, neredzu. Vienu gan zinu skaidri – man patīk strādāt skolā, patīk darbs ar jauniešiem. Vismaz pašlaik. Manā interešu lokā arī ir tā saucamā neformālā izglītība, kā pielietot jaunas metodes mācību procesā. Atbalstu zināšanu apgūšanu caur praksi, ejot dabā, darot, diskutējot un tamlīdzīgi. Tas gan mazāk attiecas uz sportu, taču arī tajā var izdomāt jaunas pieejas, piemēram, teātra spēlēšana ar sportiskiem sižetiem.- Vai skolā sevi pozicionē kā stingru skolotāju vai ar diezgan liberālu skatījumu, veidojot attiecības ar skolēniem?- Nav iebildumu, ja skolēni mani uzrunā uz tu. Esmu jauna un nejūtu vajadzību pēc vārda jūs. Savā raksturā neesmu nekāda stingrā un bargā. Taču nesen viens jaunietis mani uzrunāja tik familiārā tonī, ka biju spiesta pateikt sorry, es tomēr esmu skolotāja, pret kuru jāizturas ar zināmu cieņu. Distancei attiecībās ir jābūt. Uzskatu arī, ka katras mācību stundas sākumā ar klasi jāsasveicinās un stundas beigās jāatsveicinās. Man patīk būt draugam, taču disciplīna un noteikumi jāievēro. Esmu savas skolotāju gaitas pašā sākumā, un ceru, ka man viss izdosies!ŠOKOLĀDES KĒKSIŅINepieciešams: 40 g kakao7 ēdamkarotes verdoša ūdens3 olas170 g kausēta sviesta215 g miltu170 g pūdercukura1 ēdamkarote cepamā pulveraPagatavošana: kakao ieber bļodā un sajauc ar verdošo ūdeni līdz izveidojas bieza viendabīga masa. Pievieno olas un samaisa. Pēc tam pievieno pārējās sastāvdaļas un visu sakuļ ar mikseri. Mīkla ir netipiski šķidra un gaiša priekš keksiņiem, bet tieši tādēļ tie sanāk tik gaisīgi. To liek kēksa (mafinu) formiņās. Cep 180 grādos apmēram 17 minūtes.
