Vasaras mēnešos ir cerīgāk. Tad lauku reģionos dzīvojošie dzejnieki var braukt ogās un gailenēs, lai papildinātu ģimenes budžetu, bet publiskos pasākumos staigāt starp cilvēkiem ar somā saliktiem vārsmu krājumiem un piedāvāt to interesentiem. Varbūt kāds nopirks. Literāro darbu tulkotājiem ir prieks par katru piedāvājumu. Honorārs par tulkošanu gan nav liels, turklāt šie ienākumi nav pastāvīgi, bet nodokļi jāmaksā, kaut sociālo garantiju nav. Nav, kas apmaksā darba nespējas lapu, arī uz bezdarbnieku pabalstu nav ko cerēt. Lielpilsētās vēl trakāk. Nesen uzzināju par rakstnieci, kas ieguvusi sabiedrības atzinību, bet ikdienā spiesta ņemt ātros kredītus un tādējādi iegrimt stresā. Vēl kāda dzejniece var rakstīt tikai dienas gaismā, jo atslēgta elektrība, tādēļ, ka par to nav varēts nomaksāt. Tāda šodien ir mūsu kultūras dzīves ēnas puse. Kultūras ministrijā jau ir apsūnojusi iesāktā likuma “Par radošu personu statusu” izstrāde, ko kādreiz uzsāka, lai radošajiem cilvēkiem nodrošinātu sociālās garantijas. Uz šī fona nacionāļu paziņojums, ka viņi ar jauna kultūras ministra kandidāta izvirzīšanu nesteigsies un atliks to uz vēlāku laiku, nozīmē vienu – pati kultūras dzīve valstī un radoša darba stimulēšana viņus vismazāk interesē. Galvenais uzdevums – panākt savu politisko ambīciju apmierināšanu. Štrunts par to, kas notiek ar kultūras namiem un radošo darbību. Augustā Velgas dienas pasākumā kāds autors man intervijā pateica, ka nevar nerakstīt, tā paskaidrojot pievēršanos dzejai. Pagaidām tikai šo cilvēku entuziasms ir mūsu kultūras glābiņš, bet cik ilgi?
