64. turpinājums. Poēma nepārprotami radusies kā speciāls pasūtījums, kad vieni dzejnieki bija spiesti sacerēt vēstuli Staļinam, bet citi izvēlējās kādu nedaudz neitrālāku tēmu.
64. turpinājums
Poēma nepārprotami radusies kā speciāls pasūtījums, kad vieni dzejnieki bija spiesti sacerēt vēstuli Staļinam, bet citi izvēlējās kādu nedaudz neitrālāku tēmu. Visādu Velna purvu motīvs bija ļoti populārs, arī Marģeris Zariņš komponēja īpašu oratoriju, kuras muzikālās kvalitātes tika augstu vērtētas. Gluži emocionālā ziņā toreizējā purvu nosusināšanas kampaņa ne tikai simbolizēja lauksaimniecības kolektivizācijas gaitu, bet arī pavisam cilvēciskā plāksnē iedvesmoja uz pozitīvu pārdzīvojumu. Lieta tā, ka pirms kara sīko zemes īpašnieku savstarpējās skaudības un naidošanās dēļ lieli zemju nosusināšanas darbi bija ļoti apgrūtināti. Latvijas vēsture ir pilna ar piemēriem, kad mēs ne tikai ideoloģijā, bet arī praktiskajā saimniekošanā esam svaidījušies no vienas galējības otrā, un vēsturniekiem, kuri šos procesus grib analizēt, lieti derētu pavētīt arī šādus ne visai veiksmīgus daiļliteratūras paraugus.
Manuprāt, Tālivaldim Bričkam ir nodarīta zināma pārestība, ka līdz ar “Plaukstošā bērza” izdošanu interese par viņa literāro mantojumu aprāvusies, bet viņa vārds liekas pilnībā aizmirsts. Ne jau visu Bričkas sarakstīto izdevās toreiz iedabūt grāmatiņā, dažus labus dzejoļus no gatavā manuskripta izņēma Galvenā redakcija, kas pildīja izdevniecības iekšējās cenzūras funkcijas. Ir jāapzinās, ka dzejnieka mūžam ir ne tikai tā vērtība, ko pārstāv viņa sacerējumi, nereti daudz lielāka loma var izrādīties viņa vietai savā paaudzē, jo ikviena literārā paaudze ir ne tikai talantīgu vai mazāk talantīgu indivīdu kopums, bet būtu uzlūkojams kā vienots organisms.
Tomēr ar šīm rindām negribētos beigt mazās atmiņvīzijas par Tālivaldi Bričku, jo mazliet negaidītu, daļēji pat traģikomisku epizodi piedzīvoju daudz vēlāk — septiņdesmito gadu vidū. Smiltenē notika kāds visai plašs dzejas vakars, no Rīgas bija atbraucis arī Imants Lasmanis. Nevienam jau tolaik nebija noslēpums šā cilvēka slepenā nodarbe saistībā ar kolēģu “stučīšanu”. Arī to visi saprata, ka šajā nodarbē Imants cenšas nevis atmaskot slepenos padomju varas ienaidniekus, bet netiešā veidā izrēķināties ar tiem rakstniekiem, kuriem gluži vienkārši veicās. Tā bija elementāra tieksme pabīdīt malā konkurentus un savus nelabvēļus. Mani pat izbrīnīja tas konstatējums, ka Imants pret mani vienmēr izturējās izteikti draudzīgi.
Viņš bija manu bērnu grāmatiņu redaktors un, kaut nereti saskāros ar viņa ietiepību, vienmēr izjutu īpašo vēlību pret mani.
Un vienīgi tajā dzejas vakarā Smiltenes kultūras namā, kas bija viena no mūsu pēdējām tikšanās reozēm, Imants man atklāja noslēpumu.
— Zini, Artur, tu gan biji feins puika, ka toreiz pie Bričkas mani aizstāvēji. Es neesmu to aizmirsis.
— Par ko tu īsti domā? — es uzreiz nevarēju attapt.
— Vai tad neatceries to vakaru, kad mēs abi satikāmies pie konsultanta Tālivalda Bričkas? Viņš mani briesmīgi kritizēja, bet tu tomēr aizstāvēji.
Atcerēties jau atcerējos, bet nekad tādiem niekiem neesmu pievērsis uzmanību. Es patiešām kādā ziemas vakarā biju aizgājis uz redakciju pie Bričkas.
Turpmāk vēl.
