Latvijā ir ceļa zīmes, kuras brīdina uzmanīties no meža dzīvniekiem. Smiltenes – Strenču šosejas posmā pie Brutuļu ezera vajadzētu uzstādīt ātrumu ierobežojošu ceļa zīmi “Uzmanību — gulbji!”, ja vien tāda būtu.
Latvijā ir ceļa zīmes, kuras brīdina uzmanīties no meža dzīvniekiem. Smiltenes – Strenču šosejas posmā pie Brutuļu ezera vajadzētu uzstādīt ātrumu ierobežojošu ceļa zīmi “Uzmanību — gulbji!”, ja vien tāda būtu. Varbūt tur pat iederētos gājēju pāreja.
Tas tāpēc, lai ātri braucošas automašīnas nenotriektu gulbju ģimeni, kura vairākas reizes dienā šķērso šoseju, dodoties pēc ēdiena uz Smiltenes pagasta “Piekalnēm”. Šoseja atdala šo daudzdzīvokļu māju no ezera.
Vietējie iedzīvotāji stāsta, ka putni ir tik ļoti pieraduši pie cilvēkiem, ka vairs no viņiem nebaidās, bet pat meklē atspaidu. Gulbju māte un tēvs atved savu lolojumu — septiņus jaunos gulbjus ar vēl pelēku spalvu — uz “Piekaļņu” pagalmu, nostājas pretī cilvēkiem un ar izskatu vien pārliecinoši un bez vārdiem mudina: “Dodiet ēst!” Šo otrdien gulbji, cits aiz cita izkārtojušies rindā, pat uzkāpa kalnā aiz mājas, paplašinot savu apgaitu.
Daži “Piekaļņu” iedzīvotāji, putnu perēšanas laikā iesākuši barot lielos gulbjus, nu spiesti apgādāt visu kuplo, ēdelīgo deviņas galvas lielo ģimeni. Vienā reizē putni apēdot vismaz divus kukulīšus baltmaizes. Mājā pārsvarā dzīvo pensionāri. “Mēs tak vieni paši nevaram sapirkt tik daudz maizītes, cik gulbjiem vajag. Mums nav tik daudz līdzekļu,” uztraucoties par putniem, sūrojas pensionāre Emma Plīkše.
Karstajā vasarā Brutuļu ezera seklākajā galā, pretī “Piekalnēm”, ievērojami krities ūdens līmenis. Dažviet pat tik ļoti, ka ir atsedzies ezera dibens, — tieši tajā pusē, kur atrodas gulbju ligzda un kur viņi pieraduši meklēt barību. Emma Plīkše domā, ka putni tāpēc cieš badu, jo vairs nevar atrast ūdenszāles.
“Ziemeļlatvija” pārliecinājās, ka uztraukumam nezin vai ir pamats. Brutuļu ezera otrā galā, pie slūžām, ūdens līmenis ir augsts. Tās puses iedzīvotāji stāsta, ka gulbji līdz slūžām atpeld bieži, un arī tur ļaudis viņus baro. Iespējams, putni ir pieraduši pie tāda atspaida un rezultātā, lai paēdinātu savus bērnus, izmanto cilvēku laipnību, un varbūt mazāk meklē barību paši. Skaistos putnus ēdinot arī garāmbraucēji.
“No rītiem ilgāk paliekam gultā, bet gulbji mūs pagalmā jau gaida. Reiz ārā biju izlikusi tējiņu grozā. Skatos pa virtuves logu — gulbju tēvs tik spēcīgi rausta grozu, ka sametās bail, — izbērs vēl tēju,” stāsta Emma Plīkše.
“Kad jaunie gulbīši bija pavisam mazi un viņiem bija grūtāk, šad tad aiznesām maizi, pacienājām. Varbūt tā bija mūsu vaina,” pieļauj “Piekaļņu” iedzīvotāja Rasma Bāliņa.
Tagad, kad skaistie putni lūdz cilvēkiem ēdienu saviem bērniem, atteikt viņiem ir grūti, un varbūt to pat nevajadzētu darīt, kamēr jaunie putni paaugas lielāki. Cilvēks ir atbildīgs par to, ko pieradinājis.
Ir cilvēki, kuri uzskata, ka gulbjus, citus putnus un meža dzīvniekus vispār nevajadzētu sākt barot, jo tad viņi atradinās barību meklēt paši.
