Šonedēļ Jērcēnu pagasta bērni, kuri piedalās nometnē – vasaras skolā, viesojās “Pluķu” mājās, lai no sētas saimnieces Dzintras Lezdiņas uzzinātu, kā pagājušā gadsimta sākumā dzīvojuši un strādājuši latvieši, un redzētu, kā mūsu senči cepa rudzu maizi.
Šonedēļ Jērcēnu pagasta bērni, kuri piedalās nometnē – vasaras skolā, viesojās “Pluķu” mājās, lai no sētas saimnieces Dzintras Lezdiņas uzzinātu, kā pagājušā gadsimta sākumā dzīvojuši un strādājuši latvieši, un redzētu, kā mūsu senči cepa rudzu maizi.
Vasaras skolas vadītāja Arta Šomase stāsta, ka pašvaldības sociālā darbiniece Ņina Laurenoviča par nometnes izveidošanu iztrādājusi projektu un Kulturkapitāla fonds to apstiprinājis. “Mūsu vasaras skolas mērķis ir izzināt latviešu tradicionālo kultūru, pagasta vēsturi, kā arī iepriekšējo paaudžu ieražas. “Pluķu” mājās gribam uzzināt, kādas šajā sētā bijušas dzimtas tradīcijas un kā agrāk latvieši cepa maizi,” saka A. Šomase.
“Pluķu” saimniece Dzintra Lezdiņa astoņus gadus ir pavadījusi Sibīrijā, uz kurieni viņu 11 gadu vecumā ar ģimeni izsūtīja staļinisti. Mājas viņa atguva, sākoties brīvvalsts atjaunošanai. “Pēc māju atgūšanas iegādājos govi, un ar to tad arī sākās mana maizes cepšana. Kādreiz bērnībā gan biju redzējusi, kā mamma to dara, bet sekoja Sibīrijas gadi un visu aizmirsu. Brūnaļai nebija īsti labas veselības. Veterinārārsti noskaidroja, ka govij organismā trūkst fosfora, un ieteica dot raudzētu rudzu mīklu. Uz miltiem uzlēju verdošu ūdeni, pieliku raugu un mazliet arī pati nogaršoju. Šķita ļoti garšīga. Iedomājos, ka pati arī kaut ko varu uzcept. Ar to tad arī sākās. Kad pagaršojām pirmo klaipu, atklājām, ka tas ir ievērojami garšīgāks par veikalā pirktajiem. Vēlāk maizi cepu bieži. Nu jau to daru daudzus gadus. Pavārgrāmatās maizes cepšanas receptes neesmu meklējusi. Var teikt, ka vislabākā mācību grāmata man bija pašas pieļautās kļūdas,” saka Dz. Lezdiņa.
Viņa piebilst, ka miltiem, kurus jauc mīklā, jābūt siltiem, arī telpa, kurā šis darbs notiek, nedrīkst būt auksta. Un, protams, maizes cepšanā nepieciešama mīlestība.
Saimnieces darbošanos bērni vēroja ar lielu interesi. Vairāki vēlējās zināt, kādēļ rudzu maizes klaips pēc izcepšanas vēl jāieziež ar cūku taukiem, kādēļ abrkasis jātaupa nākamajai cepšanas reizei. “Vislabāk klaipa virsmu pēc izcepšanas ieziest tieši ar taukainu cūkādiņu, tad tas kļūst spīdīgs un mīksts,” skaidro saimniece.
Savukārt tajās stundās, kamēr maize cepās krāsnī, vasaras skolas dalībnieki ar interesi klausījās, kā senāk latvieši svinējuši Jāņus un citus svētkus un kā ārstējuši slimības, izmantojot dabā izaugušās zālītes. Lauku darbos latvieši stingri ievēroja senču gudrības, piemēram, graudus sēja tikai jaunajā, bet kartupeļus, bietes un citas saknes stādīja vecajā mēnesī. Savukārt sīpolus drīkstēja dēstīt tikai tajā dienā, kad bija redzama vienīgi saule. Ja stāda, kad pamanāms arī mēness, sīpoli neizaug. Agrāk nebija arī veterinārārstu, tādēļ mājdzīvniekus cilvēki ārstēja paši. “Ja govij uz tesmeņa uzmetās kārpa, tad pārgrieza kartupeli, vienā tā pusē iegrieza krustu un ar to saules virzienā kārpu sarīvēja. Pēc tam abas puses salika kopā un apraka zemē,” stāsta Dz. Lezdiņa.
Tā ir tikai viena no daudzajām senču gudrībām, ko bērni uzzināja “Pluķos”.
Gandrīz visi “Ziemeļlatvijai” apliecināja, ka bijis ļoti interesanti. Kaspars un Gints apgalvo, ka paticis viss, ko redzējuši, bet Līga atzīstas, ka pirmo reizi redzējusi, kā mājās cep maizi.
