“Nevajag pārdzīvot par to, kā nav, bet vajag priecāties par to, kas tev ir,” savu dzīves filozofiju atklāj jau teju gadu kā blomēniete Ilze Briede.
“Nevajag pārdzīvot par to, kā nav, bet vajag priecāties par to, kas tev ir,” savu dzīves filozofiju atklāj jau teju gadu kā blomēniete Ilze Briede.
Briežu ģimene šobrīd saimnieko Blomes pagasta Jeberlejā, kur savā īpašumā iegādājušies bijušo maizes ceptuvi un 1,4 hektārus zemes pie tās. Pašlaik sparīgi noris sagatavošanas darbi, lai tur izveidotu viesu māju, kuras svinīgās atklāšanas lenti plānots pārgriezt Ziemassvētkos. Ģimenes galva — Vilnis vēl kādus pāris gadus nolēmis saglabāt darbu ģimenes iepriekšējā dzīves vietā, bet Ilze strādā Blomes pagastā par pagasttiesas priekšsēdētāju un ar abiem puikām dzīvo laukos.
Esam cilvēki ar plašām aurām
Brieži ir viena no tām ģimenēm, kuras Rīgas vai Pierīgas kņadu un iespējas nolēmuši mainīt pret lauku klusumu. Vilnis ir dzimis ādažnieks. Tur joprojām viņa vecākiem pieder māja un saimniecība. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc nolemts vēl kādu gadu mērot ceļā kilometru simtus un pilnībā nepārcelties uz Blomi. Kāpēc viņi izlēma doties uz laukiem? “Daudz cilvēku un komercija. Ir diezgan grūti, ja grib dzīvot brīvi un nepiespiesti, lai katru dienu kāds neknābātu. Grūti izturēt piečurātas kāpņu telpas, kaimiņu bļaustīšanos un to, ka, izejot kāpņu telpā, regulāri jāsasitas ar kaimiņa durvīm. Mēs esam cilvēki ar plašām aurām, un tāpēc arī apkārt gribas plašumu,” paskaidro Ilze.
Kad pieņemts lēmums pārcelties uz laukiem, viņi intensīvi sākuši meklēt, kur iegādāties īpašumu, lai varētu nodarboties ar lauku tūrismu. Interese bijusi par Vidzemes pusi, un meklējumi aizveduši pat līdz Balvu rajonam, tomēr nekas sirdij tuvs nav gadījies. Tā pagājuši pieci meklējumu mēneši.
Nē, ceptuvi nekādā gadījumā
“Blome pie mums atnāca ļoti interesanti. Šo īpašumu mums piedāvāja trīs reizes. Pirmo reizi aplūkojām reklāmu, kurā ēka bija ļoti neveiksmīgi nofotografēta. Tad māklere teica, ka viņai pārdošanai ir viena ceptuve. Iedomājos padomju laiku māju drausmīgā izskatā. Nē! Ceptuvi? Nekādā gadījumā, nē!” atceras Ilze. Trešā reize bijusi pa ceļam no Bilskas, kur viņi devušies aplūkot kādu guļbūvi. Māklere teikusi, ka viņai somā ir ceptuves atslēgas, un ieteikusi pa ceļam uz Rīgu īpašumu tomēr aplūkot. “Iebraucām, ieraudzījām un tajā pašā brīdī pateicām — jā. Tas bija tas, kas atbilda mūsu vēlmēm. Diezgan šausmīga jau ēka izskatījās, bet uzreiz raudzījāmies uz to ar “rozā acīm”. Varēja sajust mājas labo auru,” stāsta Ilze.
Pēc mēneša viņi ar visu iedzīvi pārcēlās uz Blomi.
Līdz šim ēkas atjaunošanā ieguldīti tikai pašu līdzekļi. Remonts prasījis prāvus ieguldījumus, tagad saimnieki lēš, ka jāmeklē kāds papildu finansējums.
Lielie ceļi ir tikai garāmbraucējiem
Saimnieki iecerējuši Jeberlejā izveidot viesu māju, kurā izmitināt aptuveni 20 cilvēku. Ēkas otrajā stāvā būs dzīvojamās istabiņās, bet pirmajā — viesību zāle un sauna. Blakusēku — veco klētiņu plānots pārveidot par veselības pirti. Atpūtniekiem piedāvās velotakas, iespējams, tiks izbūvēti arī tenisa korti. Vai tomēr nebaida salīdzinoši lielais attālums no galvaspilsētas un lielo maģistrāļu tālums?
“Ja atklāti, tad ne par kādu naudu nevar nopirkt klusumu un mieru. Tās šosejas un lielie ceļi ir tikai garāmbraucējiem. Ja cilvēks grib atpūsties vai atbraukt ar kompāniju izklaidēties, viņam tāda ceļa mala nav vajadzīga. Pat tad, ja mums neizdosies un mēs neko šeit nenopelnīsim, tas būs ieguldījums mūsu bērniem. Tas nekad nenesīs zaudējumus,” pārliecināta Ilze. Blakus topošajam viesu namam ir estrāde. Jaunienācējiem jau nodibinājies labs kontakts ar vietējo pašvaldību, kura ir ieintersēta, lai šajā apkārtnē viss attīstītos. “Kad notiks pasākumi, organizatoriem vajadzēs, kur apmesties. Būs nepieciešama ēdināšana. Tā vienā kompleksā strādāsim,” plāno Vilnis. Ēdienu uz vietas gatavot nav paredzēts, to piegādās kāda firma, ar kuru slēgs sadarbības līgumu. Pasākumu laikā viesu māja nodrošinās āra kafejnīcu. Jaunā uzņēmējdarbība sola blomēniešiem vismaz piecas jaunas darba vietas.
Šo māju nekad nepārdos
“Ieguvēji būs visi,” savu darbošanos vērtē Briežu ģimene. “Pirmkārt, Blomes vārds izskanēs Latvijā un vēl tālāk. Otrkārt, pašvaldība varēs pelnīt, lai uzturētu estrādi. Ja tajā neieguldīs līdzekļus, tā var nomirt dabīgā nāvē. Treškārt, arī mums būs izdevīgi, jo sadarbība piesaistīs klientus. Pavasarī Jeberlejā kopā ar vietējiem jauniešiem notika apkārtnes sakopšanas talka. Blomēnieši bija ļoti atsaucīgi, jo viņu vecāki kolhoza laikā te visu ir cēluši. Tas tagad ir viņu mantojums,” vērtē Vilnis.
Vaicāti, vai viņi tagad būs blomēnieši uz ilgu laiku, viesu mājas saimnieki atbild, ka šo māju nekad nepārdos. Saimnieks atklāj, ka vēlāk varbūt dosies padzīvot vēl dziļākos laukos, tam gan uzreiz iebilst Ilze. Viņa nākotni Latvijā vērtē līdzīgu, kāda tā šobrīd ir ārzemēs. “Infrastruktūra būs tāda, ka būs labs darbs un varēs atļauties braukt nedēļā divas reizes vai katru dienu uz Rīgu. Jo var just, ka, dzīvojot tikai šeit, neesam apgrozībā. Tikai te ilgi nevar uzturēties, vismaz reizi nedēļā ir jāizraujas un kaut kādā apritē jānokļūst. Šeit informācijas aprite ir ļoti minimāla un līdz ar to arī attīstības iespējas mazas. Turpretim tiklīdz ar kādu aprunājamies, ar otru, trešo, ieejam kādā iestādē, jau sajūtam, ka ritenis griežas ātrāk un citādāk,” komentē Ilze.
Pārlēciens no vienas jomas uz otru
Pirms Blomes Ilze dzīvoja mājās ar bērnu, bet vēl pirms tam — strādāja Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrā. Vilnis bija tālbraucējs un 30 gadus ar autobusu pārvadāja pasažierus. Vai šī uzņēmējdarbība abiem nav lēciens tumsā? Vilnis pārlabo, ka tas ir pārlēciens no vienas jomas uz otru. “Esmu dzīvojis daudzās viesu mājās, kad savulaik tur vedu tūristus. Tādos braucienos var labi redzēt, kā nevajag būt, kas ir lieks un kas cilvēkiem nepieciešams. Tāpēc izauga šī doma: darboties ar cilvēkiem. Šis ir pateicīgs darbs, jo var strādāt cilvēku labā un rūpēties par viņiem, lai viņi varētu kulturāli atpūsties,” prāto Vilnis.
Gan Ilze, gan Vilnis atzīst, ka ļoti gaida Ziemassvētkus un sava uzņēmuma darba uzsākšanu. Tomēr valda arī neliels uztraukums, jo šis darbs būs jauns un nepazīstams. “Nekad visi cilvēki nebūs vienādi, un var gadīties tādi, kuriem tas viss nepatiks. Varbūt tā ir skaudība. No tā nevar izbēgt un ir jārēķinās,” secina Ilze.
Ir arī tādi cilvēki, kuri tīši visu posta. Ko iesākt ar tādiem? “Tas nebaida, jo visam ir jāiet cauri. Tā ir jebkurā jomā, kaut vai autobusu iznomāšanā. Esmu dzīvē sastapies ar cilvēkiem, kas piecūko autobusu un pēc tam neliekas par to ne zinis. Nākamajā reizē tādam pirmajam atsaka. Tādas lietas jau neaizmirst. Ir gadījumi, kad viesu mājās kaut ko salauž un pēc tam samaksā. Arī tāds cilvēks ir aiz sevis durvis aizvēris,” uzskata Vilnis. Nekad viss nebūs tikai balts.
Ļoti veiksmīgi un loģiski sakārtojies
Ilze ir pārliecināta, ka viss norisināsies veiksmīgi. Viņa piebilst, ka to varbūt grūti izskaidrot, bet viņi, būdami ticīgi cilvēki, šajā pasākumā devušies ar paļaušanos. Līdz šim viss dzīvē ir ļoti veiksmīgi un loģiski sakārtojies. Pēc tam, kad šis īpašums noskatīts, viņiem uzreiz nebija naudas un bija jāgaida kādas divas nedēļas. Vēlāk māklere teikusi, ka tās divas nedēļas vairs neviens cits nav izteicis vēlēšanos ēku aplūkot. Acīmredzot mājai atradies īstais saimnieks. “Pēc divām nedēļām īpašumu nopirkām, atbraucām ar bērniem uz šejieni, un man piedāvāja pagastā darbu, jo tur bija vajadzīgs cilvēks ar juridisko izglītību,” komentē Ilze.
Kāda ienācējai, kura šobrīd ir pagasttiesas priekšsēdētāja, izskatās Blome tās iedzīvotāji? “Blomē ir labāka situācija, salīdzinot ar citiem pagastiem,” vērtē Ilze. Blomē nav tik daudz nelabvēlīgo ģimeņu, kā tas ir Pierīgā, kaut vai, piemēram, Ādažos. Tur situācija ir stipri sliktāka. Šeit pašvaldība un cilvēki nemitīgi domā un cenšas turēt roku uz pulsa. Tiklīdz kaut kas notiek, seko reakcija.
“Ne jau tikai trūkums vai bagātība ir galvenais, bet cilvēka dzīves uztvere: kā viņš dzīvo, kā attiecas pret bērniem, cik tīra ir māja, kā viņš kopj dārzu. Tas ir svarīgāk. Šeit nav tādas ģimenes, kurai nebūtu savs dārziņš,” salīdzina Ilze.
Joprojām pēta ar interesi
Pagasttiesas priekšsēdētāja atzīst, ka blomēnieši viņu joprojām pēta ar interesi. “Atnāk vienu dienu divas sievas. Ak tad tagad pie šitās meitenes jāiet? Vai tad tu, Zigeta (pagasta priekšsēdētāja — no red.), vairs papīrus nerakstīsi? Dažus vārdus pārrunājam, un viss aiziet,” pasmaida Ilze. Viss ir atkarīgs no tā, kā cilvēks attiecas pret citiem. Viņa uzskata, ka labs kontakts veidojas arī ar nelabvēlīgajām ģimenēm, jo parasti nepazīstamu cilvēku uztver labāk nekā vietējo. “Man šeit nav nekādas iepriekšējas pieredzes, tāpēc redzu tikai faktisko un, ņemot to vērā, rīkojos. Man ir pilnīgi vienalga, kas bijuši viņu vecāki vai brālis un māsa. Tā ir vieglāk man un arī cilvēkiem. Viņi vairāk uzticas, izrunājas,” pārliecināta Ilze.
Jau šobrīd viņa nonākusi pie atziņas, ka Blomē ļoti nepieciešami sociālie dzīvokļi un bērnudārzs. Mammas nevar strādāt, jo nav kur likt bērnus līdz trīs gadu vecumam. Sievietes piespiedu kārtā sēž mājās, ar vienu algu nevar iztikt, sākas depresija, jo dzīve iet uz priekšu, darbs pazūd. Tā viss ķēdītē aiziet un samudžinās.
Vienlaikus viņa vērtē, ka lauki, tai skaitā arī Blome, ir iespēju vieta. Tā nav, ka dzīve notiek tikai Rīgā un laukos nekā nav. Jā, laukos ir grūtāk. Lai šodien normāli varētu dzīvot, jābūt izglītībai un jāsaprot sabiedrības norises, un jāseko tām. Visos procesos jābūt līmenī, bet laukos klāt nāk vēl visi saimnieciskie darbi. Jāmāk izdzīvot ziemā, kad jārūpējas par kurināšanu, kad apkārt ir pieputināti lauku ceļi un tamlīdzīgas problēmas. Laukos cilvēkam jābūt erudītam visās jomās, jābūt gudrākam un daudzpusīgākam. Ja cilvēks uz to visu ir spējīgs, tad var labi dzīvot.
“Nevajag pārdzīvot par to, kā nav, bet vajag priecāties par to, kas ir. Klusumu un mieru Rīgā nevar nopirkt ne par kādu naudu,” uzsver Ilze.
