Es ļoti raudzījos, lai papīra starplikas neietu zudumā, jo no šāda materiāla sev gatavoju piezīmju burtnīcas.
Es ļoti raudzījos, lai papīra starplikas neietu zudumā, jo no šāda materiāla sev gatavoju piezīmju burtnīcas. No šīs filtru epopejas palicis prātā, ka māte pēc katra slaukuma vati izņēma, pienu izspieda kaķim trauciņā, bet pašu vates kumšķi nometa atkritumos. Mūsu vienmēr badīgais suns Čalis šos pikučus meklēja rokā un pavisam elementāri tos norija. Tā kā suņa kuņģis, kas lieliski tiek galā ar kauliem, vati tomēr nesagremo, tad ar laiku visos ežmaļos rēgojās izbalojuši suņa pametumi.
Par latviešu zemniecību zem svešu kungu varām profesors Juris Zuševics rakstījis: “Nākot labiem, gan ļauniem laikiem, latviešu zemnieki stingri turējās pie savas zemes: jo grūtāki laiki bijuši, jo spītīgāk tie zemei pieķērās. Pēc kariem un posta gadiem sava zeme un sēta zemnieku atkal nesa augšup.”
Tiktāl Zuševics par kariem. Mūsu gadsimtā latvietis tomēr pieredzēja to, kā posta gadi turpinās arī miera laika apstākļos. Bet varbūt kolektivizāciju būtu prātīgāk uzskatīt par kara turpinājumu, tikai citiem līdzekļiem? Šo postījumu ilglaicīgais raksturs ir atņēmis cilvēkiem ne tikai materiālās iespējas atdzemdināt zemkopību, tas atņēmis tradīcijas nepārtrauktību, kuras rezultātā ciestu tautas ētiskās vērtības. Nav bijis cita kara vēsturē, ja nu vienīgi Ziemeļu karš apvienojumā ar drausmo buboņu mēri, kas būtu mūsu zemniecībai nodarījis lielāku postu par mūsu gadsimta otrajā pusē pieredzēto. Tāpēc tik grūti klājas tiem, kuri atguvuši savu sentēvu zemi, bet nespēj to lietderīgi izmantot. Bet zemniecība visgrūtākajos laikos ir uzturējusi tautu kopumā pie dzīvības. Gan kara gados, kad pilsētnieki balstījās uz to atspaidu, ko saņēma no radiem un draugiem laukos. Gan šļupstiķa Brežņeva gados, kad pilsētnieki pa sešām un vairāk stundām stāvēja rindās, lai dabūtu sasmirdušu zupas kaulu paciņu vai pusmārciņu ūdeņaina sviesta. Lauku mammītes tad gādāja atspaidu saviem pilsētu bērniem un mazbērniem.
Lai cik sapostīti bija Latvijas lauki pēc tam, kad pāri gājuši karapulki, atlikušie zemnieki aizvien turpināja barot tos pilsētniekus, kurus pie dzīvības nespēja uzturēt kārtējās valdības. Pat vēl vairāk — pirmajos pēckara gados Vidzemē virtenēm vien nāca iekšā tā saucamie Pleskavas mangotāji, cilvēki, kuriem dzimtajās sādžās bērni mira badā.
Turpmāk vēl
