Iestājoties rudenim, priecājamies par katru saulainu dienu, izbaudot saulīti, cik laiks atļauj, un tā cenšoties paildzināt sevī vasaras izjūtu. Tomēr vasara pamazām slīd no rokām ārā. Kā saglabāt tajā uzkrāto gaišumu? Latvijā tāda iespēja ir izdomāta jau daudzus, daudzus gadus. Tās ir Dzejas dienas, kas cilvēku paceļ pāri ikdienišķajam. Kad tuvojas lapkritis, klāt arī vārdkritis, kā tēlaini Dzejas dienas ir nosaucis mūsu novadnieks dzejnieks un dramaturgs Normunds Rudzītis. Dzeja ir mūsu garīgais instruments, ar ko varam radīt jaunu pasauli vai pārveidot apkārt redzamo pēc sava prāta un izdomas. Tā, lai pašiem patīk viss, kas tajā ir. Ja rudens lietavas un pelēcība nomāc sirdi, meklējam vārsmas vai paši saceram vārdu rindas, kurās zied puķes, naidu pārklāj mīlestība un zvaigznes sniedz cerību. Dzejas pasaule ir alternatīva tai, kurā valda ikdienas burzma, neiecietība, skaudība, neapmierinātība un materiālās rūpes. Tādā cilvēks nespēj atrast savu cilvēcisko dabu. Tādēļ tā tiek meklēta mākslā, dzejā jeb plašākā nozīmē – kultūrā. Šonedēļ šīs savas cilvēciskās un mīlestības pilnās pasaules radīšana ir sākusies, jo atnākušas kārtējās Dzejas dienas. Iepriecina, ka arī Valkas novadā ik gadu kļūst vairāk to, kuriem rudens laiks ir vārdkritis un kuri sevi atraduši pašu radītā jaunā, garīgā pasaulē. Patiesībā tā ir tā pati, kurā visu laiku dzīvojam, tikai ar vārdisku skanējumu izveidota labāka un skaistāka. Mūsu acīs atspīd apkārtējās pasaules spoguļattēls. Tā ir fotogrāfija, bet dzejnieki tās vietā mums piedāvā savu pasaules gleznojumu. Un tas mūs atšķir no dzīvniekiem.
