* * *

Man jābūt stiprai, un esmu — kā šķērsulāsts.

Man jābūt stiprai,
Un esmu — kā šķērsulāsts.
Man jābūt gudrai,
Un esmu — kā buramvārds.
Man jābūt cietai,
Un esmu — kā krams, kā klints.
No manis, ja prot, var uguni šķilt,
Kad tumsa apkārt sāk milzt.
Man jābūt maigai,
Un esmu — kā vēja glāsts.
Man jābūt noslēpumainai,
Un esmu — kā pusnakts stāsts.
Man jābūt skaistai,
Un esmu — kā kalnu zieds,
Kas aug tik nepieejamā klintī,
Ka noplūkt liegts.
* * *
Man bail par cilvēkiem, kas dzīvo ļoti ātri,
Ko nes uz priekšu neapjaušams spēks.
Šķiet, viņiem atvērti uz dzīvi visi vārti,
Bet pašus plosa postošs ugunsgrēks.
To nevar nodzēst. Tam ir jāizliesmo,
Lai vēlāk pelnos tikai ogles sarkst.
Un tas būs viss. Vien tik daudz izputināts…
Zem kājām samīts… Pazaudēts, kas dārgs…
Bet palīdzēt tiem nevar. Viņiem pašiem
Ir jāiemācās sevī liesmas dzēst
Un straujo skrējienu kā pavasara palus
Ar gudrību un prātu apturēt.