Nebūdams ar lauksaimnieka vai zootehniķa profesionālo izglītību, Smiltenes pagasta uzņēmējs Juris Bērziņš divos gados izveidojis piena lopkopības uzņēmumu, kas izvirzīts uz konkursu «Sējējs 2006» piena lopkopības nozarē valsts mērogā.
Nebūdams ar lauksaimnieka vai zootehniķa profesionālo izglītību, Smiltenes pagasta uzņēmējs Juris Bērziņš divos gados izveidojis piena lopkopības uzņēmumu, kas izvirzīts uz konkursu “Sējējs 2006” piena lopkopības nozarē
valsts mērogā.
Savulaik paju sabiedrībai “Smiltene” piederošā nīkuļojošā “Liepkalnu” ferma Smiltenes pagasta Brutuļos tagad pārtapusi mūsdienīgā “Kalna Tomēnu” liellopu novietnē. Uzņēmuma kodols un balsts ir trīs ganāmpulki: 295 slaucamas govis (arī no viņu slaukuma savu produkciju ražo “Rīgas piena kombināts”), 270 ataudzējamu telīšu, 136 gaļas liellopi.
Par viņiem rūpējas 26 cilvēki. Tik daudz darbinieku ir uzņēmumā, ieskaitot fermā, tīrumos un birojā strādājošos. Par savējiem Juris Bērziņš, SIA “Kalna Tomēni” īpašnieks un rīkotājdirektors, saka: uzņēmumā strādā uzticami cilvēki. Kopš firma dibināta, govis vienmēr laikus ir izslauktas un pabarotas. Iespējams, strādniekus motivē regulārā samaksa par darbu, bet varbūt viņi jau pēc rakstura ir kārtīgi cilvēki ar godprātīgu attieksmi pret darbu, pieļauj darba devējs. Pamazām tiek meklēti arī jauni kadri, jo iecere ir uzņēmuma darbību arvien paplašināt.
Šopavasar, kad tika apkopoti un iesniegti konkursam “Sējējs” vajadzīgie dokumenti, “Kalna Tomēnu” govis vidēji gadā deva 6100 litru piena. Juris pieļauj, ka kādam tas varbūt šķiet maz. Taču pats šo rādītāju uzskata par sasniegumu, jo ganāmpulkā ir ļoti daudz pirmpieņu.
– Tas, kāda bija “Liepkalnu” novietne pirms diviem gadiem, un tas, kas tur šajā laikā noticis, mani arī pamudināja startēt “Sējējā”, – atzīst Juris Bērziņš. – “Tomēnus” izveidoju 2003. gada rudenī. Kad nopirku ēku, novietnē bija nedaudz vairāk par 100 liellopiem. Nezinu, vai vainīga bija toreizējo vadītāju negribēšana vai neprasme vadīt uzņēmumu. Mani faktiski pierunāja sākt darboties “Liepkalnos”. Līdz tam es sirdī nebiju lauksaimnieks. Taču gribēju parādīt, ka ne jau izglītība ir galvenais, lai labi strādātu. Man nav lauksaimnieka izglītības. Esmu pabeidzis vidusskolu. Pēc tam strādāju par šoferi Smiltenes sovhoztehnikumā. Šajos divos gados man ir iepaticies strādāt lauksaimniecībā. “Tomēnos” esmu ieguldījis ļoti lielas investīcijas. Ir uzņēmēji, kuri cenšas nodrošināt savu labklājību, uzcelt un iekārtot savai ģimenei māju. Es visu nopelnīto naudu ielieku atpakaļ uzņēmumā. Māja man ir nākotnes ideja.
Ar uzņēmēju tiekamies pirmdienas rīta agrumā viņa birojā, kas atrodas tuvāk citam Jura Bērziņa īpašumam, firmai SIA “Kamalda”. Šim uzņēmumam turpat Brutuļos ir kokapstrādes ražotne un dārzniecība. Birojā pie sienas blakus prāvam Alpu govju zvanam pielikts uzņēmuma “Delaval” pasniegtais Atzinības raksts “Kalna Tomēniem”. “Delaval” atzinis “Kalna Tomēnus” par Latvijā visstraujāk augošo uzņēmumu.
Izrādās, tas panākts ar minimālu Eiropas naudas atbalstu. “Kalna Tomēni” īstenojuši tikai vienu Eiropas Savienības struktūrfondu līdzfinansētu projektu, un tas attiecies uz lauksaimniecības tehnikas modernizāciju, stāsta Juris. Turpmāk iegūt ES struktūrfondu naudu liegusi novietnes atbilstība standartiem. Uzraudzības institūciju izziņa apliecinājusi, ka “Kalna Tomēnos” ar to viss ir kārtībā.
– Viss, kas “Tomēnu” liellopu novietnē ir iegādāts un pārbūvēts, darīts tikai par mana uzņēmuma līdzekļiem un bankas kredītiem, uzsver Juris. – Novietnē ir slaukšanas zāle, kurā ieguldīti aptuveni 50 tūkstoši latu, ir slaukšanas vads un piena dzesētāji. Tagad velku jaunu ūdensvadu. Ja kāds no malas domā, ka “Tomēni” raujas uz augšu ar Eiropas naudu, tad tas tā nav. Protams, ja man būtu iespēja vēl piekļūt struktūrfondiem, tad fermas modernizācijā un piena lopkopībā droši vien būtu sasniedzis vairāk. Taču šādos apstākļos esmu izdarījis ko varēju. Tas, ka “Tomēnus” mūsu reģionā izvirzīja uz “Sējēja” republikas konkursu, vien man daudz nozīmē. Kāds no malas spēj novērtēt, ka neesmu pūlējies un darbojies velti. Pašreiz strādājam, lai tālāk kāpinātu izslaukumu. Ieviešam citas tehnoloģijas. Slaucamās govis no pagājušās nedēļas sāku turēt un barot kā divus atsevišķus ganāmpulkus. Vienā ir slaukšana vadā un piesietā turēšana, otrā — slaukšana zālē un nepiesietā turēšana. Nepiesietajā ganāmpulkā ir Švices šķirnes govis.
– Par tādu šķirni līdz šim nav nācies dzirdēt. Kas tās par govīm?
– “Tomēni” Latvijā pašreiz ir vienīgā vieta, kur ir Švices tīršķirnes ganāmpulks. Švices govis ir izplatītas Austrijas, Šveices un Vācijas Alpos. Izslaukuma ziņā viņas varbūt nav līdzvērtīgas Holšteinas šķirnes govīm, taču pienam ir krietni lielāks tauku un olbaltuma procents. Turklāt, ja ar Švices gotiņu rodas problēma kā ar slaucamu govi, varu viņu pārvietot uz gaļas liellopu ganāmpulku. Tas ir gan gaļas, gan piena liellops.
– Tas, ka esat uzzinājis par tādas Latvijā neierastas šķirnes govīm, šķiet, liecina, ka speciāli meklējāt ko jaunu ganāmpulka papildināšanai.
– Gribēju kaut ko citu. Kāpēc man jābūt kā pārējiem? Vēl ganāmpulka papildināšanai Francijā noskatīju Normandijas govis (fotogrāfijā tās izskatās ļoti glītas: baltas ar brūniem lāsumiņiem — redakcijas piezīme). Atradu cilvēku Holandē, kurš varētu viņas piegādāt. Švices šķirnes govis braukšu atlasīt vēlreiz. Pirmajā reizē ievedu 70 govju. Tagad viņām jau ir ataudzējamas telītes. Taču, lai izkoptu ganāmpulku un atmaksātos ieguldījumi slaukšanas zālē un iekārtās, jāieved vēl vismaz 70.
Esmu domājis, kāpēc igauņi mums ir priekšā vismaz par vairākiem gadiem. Viņi nesadrumstaloja savu ražošanu, saglabāja lielfermas ar simtiem slaucamo govju. Man Igaunijā ir kāds paziņa, kurš tur pat 800 slaucamu govju lielu ganāmpulku. Igauņi arī Eiropas naudu apgūst ātrāk.
– Un piena iepirkuma cena? Ar to Latvijā pietiek, lai attīstītu piena lopkopību?
– Līdz šai vasarai attīstīties varēja. Taču tagad piena cenu sāk samazināt. Latvijā ienāk Lietuvas piens, sviests, krējums un nezināmas izcelsmes sieri. Rīgas piena kombināts šobrīd atklāj jauno siera rūpnīcu, uzsāk ražot labus sierus, bet izrādās, ka lielveikalos tādi jau ir priekšā un par ļoti zemām cenām. Tos vairumtirgotāji ieved no citām valstīm un nezin kādēļ var Latvijā pārdot lētāk. Kaut kur ir problēma, un to vajadzētu risināt visiem kopīgi — piena ražotājiem, pārstrādātājiem un, protams, valsts kontrolējošām institūcijām.
Vispār jau tas ir normāli, ka pārstrādes uzņēmumi vasaras periodā samazina piena iepirkuma cenu. Vienīgi tas nav atbilstoši šā gada laika apstākļiem. Visās pļavās šovasar ir tuksnesis. Jāsāk lopiem izbarot ziemai paredzētā barība. Manā saimniecībā divos gados iekoptie zālāji ir izkaltuši un nākamajā gadā jāsāk veidot no jauna. Taču tur nevienu vainot nevar. Kādi nu mums tie klimatiskie apstākļi ir, tādi ir.
– Ar ko ēdināt govis?
– Pārsvarā visu barību liekam ruļļos. Tas ir ekonomiski izdevīgāk, nekā vest vaļēju skābsienu no 18 kilometru attāla lauka un likt tranšejās. Jo “Tomēniem” ir viena problēma: lauksaimniecībā izmantojamā zeme, pavisam 1200 hektāru, atrodas četros pagastos, un mūsu lielākais lauks ir tikai 46 hektāri. Kad uzņēmums sāka veidoties, visas labākās zemes bija iznomātas vai atdotas īpašniekiem. Zemi meklējām, kur vien varējām dabūt. Tagad vairāk virzos uz Plāņu pagasta pusi. Tas ir tuvāk novietnei, turklāt ceļš ir asfaltēts.
– Jūs esat vēl viena uzņēmuma SIA “Kamalda” īpašnieks. Kurš no abiem uzņēmumiem ir sirdij tuvāks?
– Man paveicies, jo patīk darboties abos. Kaut gan lauksaimniecībā strādāt ir interesantāk nekā kokapstrādē, jo tur ir daudzveidība. “Kamaldā” deviņus gadus esmu ražojis paletes, paletes un vēlreiz paletes. Ar šo produkciju tirgus ir nepiepildāms, bet cenas ir zemas. Tādēļ uzņēmumā sāku veidot arī galdniecību. Pāris darbgaldi jau ir uzstādīti un šo to ražo. Taču, lai viss būtu kārtībā, vēl vajadzīgs apmēram mēnesis. Gribu siltināt telpu un ievilkt apkuri. Palešu ražošanu nesamazināšu. Galdniecību izvēlējos, kad saskāros ar kādu problēmu. Gribēju savai mājai koka sētu. Latvijā šādu pakalpojumu piedāvā tikai pāris firmu. Kad tās nosauca prasīto cenu, acis iepletās. Pat nezinu, no kā tāda summa rodas. Kas attiecas uz dārzniecību, ja ne šoruden, tad pavasarī būvēsim Brutuļos vēl vairākas siltumnīcas. Ir pieprasījums gan tomātiem, gan gurķiem, gan ziediem. Dārzniecība pilnībā ir sievas Liesmas pārziņā.
– “Ziemeļlatvijā” šopavasar bija lasāms, ka sākusies publiska apspriešana SIA “Kamalda” ierosinātajai biogāzes ražotnes būvniecības iecerei.
– Ja tas izdotos, tad ar siltumnīcām varētu apbūvēt visu kalnu pie dārzniecības, jo ar biogāzes ražotnē radušos siltumu varētu tās apsildīt visu gadu un pārdot lētāku produkciju. Taču tas vēl ir ideju un sapņu līmenī. Projekta kārtošana nebūt nenotiek ātri. Igauņi atkal mūs apsteidz. Igaunim, kuru jau pieminēju — tam, kuram ir 800 govju, biogāzes ražotne jau darbojas, bet idejas kalt sākām reizē.
– Tas, ka īstenojat arvien jaunus projektus, neapstājoties pie sasniegtā, nozīmē arī papildu rūpes.
– Nenožēloju neko no padarītā, jo saskatu tam nākotni. Acīmredzot arī dēls Toms, kura vārdā nosaucu “Kalna Tomēnus”, domā līdzīgi. Šovasar viņš pabeidza 12. klasi un iesniedza dokumentus Lauksaimniecības universitātē. Vasarās strādājis pie manis gan kokapstrādē, gan fermā. Vēl vajadzētu kādu uzņēmumu nosaukt meitas Madaras vārdā. Viņa šovasar pabeidza 8. klasi.
Kādreiz esmu dzirdējis teicienu, ka neviens fermeris nav miljonārs, taču viņš savus bērnus ir izskolojis un paēdinājis ģimeni. Sevi arī par tādu uzskatu.
– Sev un ģimenei laika atliek?
– Es uzskatu, ka darbā esmu kā atpūtā. Man bieži aizrāda, ka tā nevajag, taču nevaru pilnībā atslēgties no darba lietām. Varbūt neaizbraucu uz novietni un neesmu tur pat nedēļu, taču sazvanos pa telefonu un katru dienu zinu, kas tur notiek. Domāju, strādnieki saprot, ka viņiem uzticos. Man nav katru dienu jāsēž viņiem uz astes, lai kontrolētu. Esmu dzimis un uzaudzis laukos, pats esmu strādājis fermā, par traktoristu, šoferi, un mani ir grūti apkrāpt, teikt — to nu gan nevar izdarīt.
Protams, strādājot piena lopkopībā, vēl ir daudz kļūdu. Daudz ir jāmācās. Mani šobrīd interesē kontroles sistēma. Visu, kas novietnē ieguldīts, tagad vajadzētu kontrolēt, virzīt uz priekšu. Esmu mēģinājis atrast ražotnes vadītāju ar zootehnisko izglītību. Atsaucas kundzītes vecumā ap 60 gadiem. Nesaku, ka viņas ir sliktas. Gluži otrādi, domāju, ka viņas ar savu dzīves pieredzi ir ļoti gudras. Vienkārši cilvēks, dzirdot lielo skaitu lopu, par ko būs jāatbild, nobīstas. Bet gados jaunus zootehniķus šodien vispār nevar atrast. Nav tādu.
