Pēdējos divos gados mūspusē aizvien vairāk var dzirdēt par vilku uzbrukumiem mājlopiem. To, ka šie plēsoņas ir savairojušies tik lielā skaitā, ka sāk apdraudēt mājdzīvniekus, atzīst arī mednieki.Pērnziem daudz vilku pēdu bija pamanītas mežos Salaiņa ezera apkaimē, tādēļ Zvārtavas pagasta mednieku biedrība “Salainis” sarīkoja šo zvēru medības, kas beidzās ar piecu pelēču nomedīšanu. Par to informēja arī “Ziemeļlatvija”. Biedrības “Iekari” vadītāja vietnieks Oļģerts Pedraudzis gan zina stāstīt, ka vilku apmešanās vietas ilgi tukšas nestāv. Ja izdodas kādu plēsoņu ģimeni likvidēt, tad pēc laika vilki tajā pusē atkal parādās. To, ka mednieks nav runājis tukšu, apliecināja augustā no jauna atklāts vilku midzenis Bilskas pagasta mežos. Aizdomas par plēsoņu migu radās vietējiem medniekiem, redzot šo zvēru pēdas un šad tad dzirdot gaudošanu, tādēļ pagājušās nedēļas nogalē “Iekaru” kolektīvs organizēja kārtējās vilku medības ar dzinējiem, uzaicinot plēsoņu lenkšanā palīgā arī citu kolektīvu medniekus.
Ganāmpulkiem palielinājušies draudiJāpiebilst, ka vilku medībās nemaz bez daudziem dalībniekiem neiztikt, jo pelēči ir ļoti mobili un, jūtot briesmas, ātri pārvietojas no viena meža masīva uz citu. Lai būtu droša pārliecība, ka vilki joprojām atrodas midzenī, iepriekšējā naktī Bilskas mednieks Vilnis Sīmanis, kurš ir arī prasmīgs vilku piegaudotājs, vēlreiz pārbaudīja, vai plēsoņas ir uz vietas. Uz viņa saucienu vilku balsī saņemtā pelēču atbilde apliecināja, ka plēsoņas ir turpat.Šoreiz pēc O. Pedraudža laipna uzaicinājuma medībās piedalījās arī “Ziemeļlatvija”. Dodoties uz norunāto pulcēšanās vietu, no ilggadējā mednieka vēlējos uzzināt, kas veicinājis vilku savairošanos, kāpēc pastiprinājušies to draudi apkārtējo saimniecību mājlopiem un kādēļ tieši tagad ir svarīgi tos nomedīt. O. Pedraudzis min vairākus apstākļus, kas to veicinājis. “Pēc mūsu aplēsēm, šai atklātajai vilku ģimenei mazuļi ir piedzimuši agrā pavasarī un tagad ir pēdējais laiks vilkus nomedīt. Drīz vilcēni vecākiem dosies līdzi mācīties atrast medījumu, un tad tos būs grūti atrast. Vilki diennaktī var veikt apmēram 40 vai 50 kilometru. Šajā laikā mājlopu ganāmpulki ir īpaši apdraudēti, jo nereti lielie vilki vilcēniem tos izvēlas par mācību bāzi. Turklāt mežā pašlaik šiem plēsoņām nav viegli atrast barību. Pagājušajā bargajā ziemā daudz stirnu aizgāja bojā. Mēs rēķinām, ka šo dzīvnieku skaits sarucis par 75 procentiem. Ziemā atklājām, ka vilki ir uzbrukuši pat aļņiem, kas agrāk notika ļoti reti. Pērnziem, kad medījām pie Salaiņa ezera, atradām vienu saplēstu alni, bet divas trīs dienas vēlāk – otru. Kādu laiku vilki bija iemanījušies ķert bebrus, tādēļ arī agrāk šo plēsoņu atrašanās mežā nebija jūtama. Tagad bebru skaits ir stipri sarucis, jo daudzus nomedījuši arī mednieki, un tādā situācijā palielinās draudi vilku uzbrukumam mājlopiem lauku saimniecībās. Turklāt pelēču ir kļuvis vairāk. Iespējams, ka dažas vilku ģimenes te ir ieklejojušas no Igaunijas. Vilku kucei vienā reizē piedzimst četri pieci vilcēni. Ja visi izdzīvo, tad var tikai rēķināt, kāds ir šo zvēru pieaugums pāris gadu laikā, un, jo tas ir lielāks, jo apdraudētāki ir mājdzīvnieki,” stāsta O. Pedraudzis.
Medības – daļa no dzīvesveidaOļģerts dodas medībās no 1967. gada un atzīst, ka gadu gaitā ir iegūta liela pieredze, iepazīti zvēru paradumi. “Sāku kā dzinējs, jo toreiz par mednieku nebija iespējams kļūt, ja gadu nebija nostaigāts dzinējos. Šajā laikā kolektīva biedri vērtēja, cik mednieka statusa kandidāts ir savaldīgs, pieklājīgs un kā veido attiecības ar citiem, un tad lēma par uzņemšanu medniekos. Tagad varu teikt, ka medības man ir asinīs. Es varētu iztikt bez daudz kā, bet bez medībām nespēju dzīvot. Man pat nav svarīgi, vai medībās laimēsies kaut reizi izšaut, svarīgi ir būt iekšā visā tajā procesā. Nevaru iedomāties labāku atslēgšanos no ikdienas,” saka O. Pedraudzis. Viņš ar humoru piebilst, ka par to naudu, kas izdota par benzīnu, braucot uz medību vietu, veikalā varētu gaļu sapirkties, cik tīk, bet tas nebūtu tas, ko dod medības.Tā runājoties, esam sasnieguši norunāto tikšanās vietu un drīz vien ceļmalā izveidojas garu garā automašīnu rinda. Pēc reģistrēšanās medību vadītājs Roberts Miezītis pieņem mednieku ierindas skati, un tad laiks doties uz pašu medību vietu. Kamēr vīri gatavojas mastam, uzklausu vēl dažus medniekus un pārliecinos, ka ne viens vien no viņiem ir ar pieklājīgu stāžu un var lepoties ar tikpat lielu pieredzi kā Oļģerts.Mednieku kluba “Vijciems” vadītājs Ints Kuģis ir mednieks no 1982. gada. “Nemaz tā uzreiz nevaru pateikt, kas mani pie šī vaļasprieka saista. Katrā ziņā tā ir iespēja atrasties dabā un izjust azartu. Man patīk visas medības, vai tās būtu pīļu, mežacūku, lūšu vai vilku, jo katrās ir kaut kas saistošs. Esmu ieguvis arī labas trofejas. Saņēmu zelta medaļu par nomedīto lūsi, ir arī sudraba un bronzas medaļas par aļņa un briežu trofejām,” atklāj I. Kuģis.
Patīk gudri pretiniekiPar savu prasmi piegaudot vilkus, tā atklājot to atrašanās vietu, labprāt pastāsta Bilskas mednieks V. Sīmanis. “Tā ir diezgan ilga skola. Piegaudot vilkus esmu mācījies, vairākus gadus medībās dodoties kopā ar vīriem, kuri to labi pieprot. Es lielākoties vilku balsī saucu, ka it kā esmu atradis barību. To daru ar pašizgatavotu taurīti no latvāņa stumbra. Katrs piegaudotājs ir pats atradis savu saukšanas variantu. Daži to dara, pieliekot plaukstas pie mutes, citi, izmantojot speciālas taurītes,” skaidro V. Sīmanis. Viņš piebilst, ka vilku medības viņam ir vienas no interesantākajām, jo vilki ir gudri pretinieki.Arī Bilskas mednieks Māris Ērmanis atzīst, ka patīk medības, kurās viņam kā medniekam jācenšas būt gudrākam par zvēru. “Tās ir medības uz gaidi, kurās slēpnī jāgaida zvērs. Jāprot izdomāt, no kurienes dzīvnieks var pietuvoties, kā noslēpties, lai zvērs mani nesaostu. Pirms medībām uz gaidi drēbes turu ārā, lai pamatīgi izvējojas. Īsi sakot, tā ir sacensība ar zvēru, kurš kuru piečakarēs,” norāda M. Ērmanis.
Veiksme nepagāja secenSavukārt kluba “Iekari” vadītājam Robertam Miezītim medības par daļu no dzīvesveida ir kļuvušas ne tikai pašam, bet visai ģimenei. “Man medības ir vienīgais dzīvesprieks, un redzu, ka tas pielipis arī citiem ģimenes locekļiem. Dēls Jānis ir mednieks, bet meita Daiga un mazdēls Dāvis pastāvīgi piedalās medībās kā dzinēji. Pats eju medībās no 1971. gada, un prieks, ka savējiem varu darīt zināmu savu pieredzi,” saka R. Miezītis.To medību vadītājs neliedz arī citiem medniekiem, pirms došanās uz mastu vēl atgādinot – pēc izšaušanas uz vilku nav tūlīt jāsteidzas pie medījuma, bet no jauna jāpielādē šautene, jo ir iespējams, ka parādās vēl kāds pelēcis. Savukārt, ieraugot vilku, tiklīdz pacelts ierocis, tā jāšauj, jo katra lieka kustība zvēru var aizbiedēt. To, ka instrukcijas un padomi nebija veltīgi, pierādīja medību iznākums ar trijiem nomedītiem pelēčiem. Šoreiz veiksme uzsmaidīja Agrim Gulbim no mednieku kolektīva “Salainis”, Agrim Grosbergam no Grundzāles mednieku kolektīva un Jānim Silavam no Strenču mednieku kolektīva.
