Atklāti sakot, cope kaut kur tālāk par Baltijas valstīm mani nekad īpaši nav vilinājusi. Tas, iespējams, tāpēc, ka esmu īstens ziemeļnieks. Tā kā mēs jau dzīvojam daļēji attiecīgos platuma grādos (ja neskaita vasaras, kas grib mūs tomēr pārcelt uz tropu joslu), tad silto zemju piedzīvojumi makšķerēšanā mani pilnībā nesaista, jo ļoti labi jūtos pie –20, bet esmu gatavs sēdēt saldētavā, ja ārā ir +30. Taču, tā teikt, katram sava uts, tāpēc nemaz nebrīnos, ka citi domās savādāk. Pēdējos gados tomēr situācija, manā skatījumā, mainījās un sāku pievērst uzmanību tādai copes vietai kā Norvēģijas jūra. Tā kā pietiekami daudz pazīstamu makšķernieku no mūsu zemes bija turp jau devušies, tad pamata informācija bija tāda, ka zivis ir, bet maz, un ir visas iespējas viegli aplauzties. Saistībā ar šādiem tekstiem interese mazinājās, līdz iepazinos ar lietuviešu copes lietu firmas “Kotas” pārstāvjiem, kas uzaicināja uz savu bāzi Andoi salās, jo par tādām lietām kā necopi jūrā viņiem gribējās krietni uzjautrināties. Aizejot notikumiem priekšā, taisnības labad jāsaka, ka mūsu bāleliņi, laikam jau informācijas trūkuma dēļ, parasti brauc uz līdzīgām, bet igauņu bāzēm, kas atrodas vismaz uz pusi tuvāk un kur zivju ir krietni mazāk. Tāpēc arī šie daudzie skumjie stāsti par veltīgi iztērētām naudām un laiku.
700 kilometru virs Polārā loka Karstā jūnija dienā, kad saule cepina kā uz pannas, leiši mani savāc busiņā burtiski no mājām un 2000 kilometru garais ceļš var sākties. Pilnīgi jaunā “Mercedes Sprinter” busā ir ļoti ērti un pat man, divmetrīgam radījumam, ir kur izstiept kājas. Esam deviņi cilvēki, un tik arī ir piemērotas vietas. Ļoti plašs bagāžas nodalījums, kur ērti novietotas mantas, televizors salonā un gids, kurš ir arī busiņa vadītājs, liek noprast, ka te viss ir rūpīgi pārdomāts un tā tam ir jābūt, jo visa darbība notiek jau astoto sezonu, savukārt tās ilgums ir no aprīļa līdz oktobra sākumam.Pirmajā vakarā apmetamies Tallinas viesnīcā, lai nākamajā rītā ar svaigiem spēkiem turpinātu ceļu. Mostamies un pulksten 10.30 esam uz ātrgaitas prāmja, kas nepilnu divu stundu laikā mūs nogādā Helsinkos. Tālāk seko gandrīz nepārtraukta braukšana ar pieturas vietām pēc cilvēciskām vajadzībām. Somijas augšgalā vēl nopeldamies, ūdens gan tāds pavēss, bet atspirdzinošs, tad šķērsojam daļu Zviedrijas un pusstundas kāju izlocīšana jau Norvēģijā, kur notiek fotosesija vietā ar Polārā loka apzīmējumu. Ļoti iespaidīgi. Ir praktiski nakts, bet ārā samērā gaišs. Var pilnībā iztikt bez zibspuldzes. Visapkārt saules apspīdētas, sniegotas kalnu virsotnes, lejā ezeri, bet paši kaut kur visam šim cēlienam pa vidu. Ak jā, pavisam piemirsu, ka gaisa temperatūra ir +8 grādi un es jutos patiešām pilnīgā kaifā. Līdz bāzes vietai vēl precīzi 700 kilometru. To, ka tuvojamies ziemeļiem, var redzēt arī no skarbās, bet skaistās dabas. Esmu iesnaudies un pamostos no kaimiņa modināšnas, ka tagad esot jāskatās uz ceļu, jo būšot interesanti skati. Ievēroju, ka buss, kas iepriekš ir itin sparīgi skrējis uz priekšu, tagad velkas aptuveni 80 kilometru stundā. Vēl pēc brīža saprotu, ka esam iebraukuši “ziemeļu zooloģiskajā dārzā”. Ziemeļbrieži gan pa vienam, gan krietnos bariņos, kas sasniedz pat 30 galvu, mierīgi slāj pa asfaltēto ceļu un nepievērš mašīnām nekādu uzmanību. Taisnības labad gan jāsaka, ka satiksme te ir ļoti īpatnēja, jo mašīnas praktiski redz tikai izbraucot cauri kādam kalnu ciematiņam, savukārt uz apkārtnes ceļiem to ir ļoti maz. Var nobraukt pa šiem kalnu ceļiem 30 kilometru un neieraudzīt uz ceļa nevienu auto. Toties gaļas gan ir daudz.
Esam galā, un tagad par galvenoPēc 18 stundu brauciena no Helsinkiem esam bāzes mītnē. Te viss iekārtots pēc labākajiem viesnīcas paraugiem, bet tomēr pakārtots makšķernieku vajadzībām. Vienā reizē bāze var uzņemt 36 cilvēkus. Ir speciālas telpas zivju ķidāšanai, saldēšanai un drēbju žāvēšanai. Pirmais, ko dara gids, ir tūlītējs meteoroloģiskais apskats internetā. Pēc tā tiek saplānota tuvāko pāris dienu darba kārtība, jo šeit tomēr ir atklāta jūra un līdz ar to vēji, kas neļauj pieļaut nekādas kļūdas. Pāris stundu varam atpūsties un tad dodamies jūrā. Mums atvēlētais laiks ir aptuveni astoņas stundas, jo tad sākas vējš, pie kura jūrā atrasties nav ieteicams. Krastā mūs sagaida deviņi pēc speciāla pasūtījuma taisīti Atlantic 5,7 metrus gari kuteri. Uz katra no tiem visērtāk ir tad, kad ir, maksimums, trīs cilvēki. Tā arī darām un braucam iekšā jūrā. Vēl kāda ļoti svarīga nianse. Pirms izbraukšanas tie, kas šeit brauc jau visus gadus no vietas, man jautā, kā ar vestibulāro aparātu. Tā īsti nezinu, ko atbildēt, jo saprotu, par ko tagad ir runa (jūras slimība), bet nav nācies pa tādiem viļņiem tik ilgi šūpoties, tāpēc tiek liktas lietā divas īpaši šim nolūkam domātas zāļu tabletes, kuras gan ir jāiedzer divas stundas pirms izbraukšanas. Vislabāk esot sevi pārbaudīt tādā veidā, ka atrast visparastākās šūpoles ar lielāku lidojuma amplitūdu un minūtes 40 nošūpoties. Ja slikti nekļūst, tad, visdrīzāk, viss ir kārtībā. Cik redzēju pirms izbraukšanas jūrā, tabletes dzēra visi, jo nebūtu visai ērti dēļ sevis griezt kuteri atpakaļ krastā, ja iebraukšana bieži vien notika 20–30 minūšu garumā un krasts paliek tālu aizmugurē. Turklāt jātiek ar sevi skaidrībā, vai neesi par velti izniekojis laiku un līdzekļus, ja jūra tevi negrib ņemt pretī, bet dzen ārā. Pirmajā dienā iebraucam līdz vietai, kur zem mums nemitīgi mainās dziļums no 30 līdz 80 metriem. Šādos zemūdens kalnos ir daudz mencu, vēdzeļu, vilkzivju un visur esošās saidas, kas var sasniegt pat piecu kilogramu svaru. Saidas ir tās zivis, ar kurām barojas mencas. Kā milzu mailes saidas peld aptuveni vidējos slāņos un to daudzums brīžiem ir kā slānis, kam cauri neiet arī eholotes stari. Ja atrod šādu vietu, tad var droši garantēt, ka pie grunts zem saidu bara būs mencas. Galvenais uzdevums ir izsist sistēmu ar 400 gramu pilkeru galā šim baram cauri, jo saidas arī ir plēsējas, un, lēnām laižot šim baram cauri, tās zibenīgi paķer visus iespējamos mānekļus. Caurmērā zivju lielums ir no viena līdz diviem kilogramiem, un tās mūs neinteresē. Cenšamies tikt līdz mencām, un pārsvarā tas arī izdodas. Ļoti bieži mencas “uzsēžas” pa divām vai trim uz sistēmas un tad jau ir ko celt augšā. Pārsvarā to svars ir no 5 līdz 13 kilogramiem. Tās, kas ir zem pieciem kilogramiem, tiek atlaistas. Pirmajā dienā visi trīs kuteri pievelk pilnas četras kastes ar mencām. Katrā kastē saiet ap 60 kilogramiem zivju. Varētu vēl, bet kur tad liksi? Mugura ir slapja, bet cope ir varena. Krastā speciāli iekārtotās telpās notiek filēšana, likšana līdzpaņemtos traukos un tad jau uz saldētavu projām.
Un tā katru izbraucienuJā, tieši tā un katru izbraucienu. No septiņām dienām, ko pavadām Norvēģijas jūras krastos, jūrā tiekam četras reizes. Katru reizi pa 8–12 stundām, un patiesībā man jau ir gana. Katru dienu gida pavadībā ķeram ko citu. Otrajā braucienā aptuveni 200–280 metru dziļumā velkam sarkanos jūras asarus. Trešajā un ceturtajā izbraucienā dodamies vēl dziļāk jūrā, lai mēģinātu izcelt kādu trofejas zivi, piemēram, paltusu. Četriem vīriem no mūsu kompānijas tas arī izdodas. Lielākais ir 96 kilogrami. Man nepaveicas, jo mans paltuss kā liels, melns plāksteris nāk līdzi 450 gramu gumijas zivij, tomēr nepaņem un aiziet pie pašas laivas. Novaidamies visi trīs… Starp citu, tieši šajā vietā ir izcelts arī paltusa rekords – 245 kilogrami. Toties man izdodas izcelt trīs vilkzivis svarā no septiņiem līdz deviņiem kilogramiem, un tas ir kā mierinājums iepriekš notikušajam. Visa šā brauciena laikā es centos arī filmēt un sižetu parādīšu kaut kad oktobrī copeslietu portālā. Ja kādam ir interese par šo copi, rakstiet uz copeslietu.lv portālu ekspertos vai tieši uz e-pastu [email protected] jums ne asakas!
