Laikraksta “Ziemeļlatvija” 80 gadu jubilejas gaidās nevar nepieminēt Jāni Rausku (1873–1967), kurš Valkā, savā tipogrāfijā, pirmais sāka izdot “Ziemeļlatviju”.
Laikraksta “Ziemeļlatvija” 80 gadu jubilejas gaidās nevar nepieminēt Jāni Rausku (1873–1967), kurš Valkā, savā tipogrāfijā, pirmais sāka izdot “Ziemeļlatviju”. Viņš bija arī grāmatizdevējs un no ienākumiem grāmatu tirdzniecībā sponsorēja avīzes izdošanu. Vēlāk tipogrāfijas un redakcijas vadību pārņēma viņa dēls Jānis Rauska.
No Rausku ģimenes dzīvs vēl ir Jāņa Rauskas otrs dēls Visvaldis, kurš dzīvo Rūjienā. “Ziemeļlatvija” uzklausīja viņa atmiņas par tēva un brāļa paveikto laikraksta izdošanā, par viņa paša dalību avīzes izplatīšanā un vēstures griežiem, kas sāpīgi skāruši Rausku dzimtu.
“Laikraksta izdošana tēvam nedeva nekādu peļņu, bet tā bija viņa goda lieta,” atzīst V. Rauska.
Izglītojas, lasot grāmatas
Visvaldis Rauska uzskata, ka tēva mīlestība uz grāmatām izskaidrojama ar viņa nepiepildīto vēlmi iegūt labu izglītību.
“Tētis piedzima Lugažu pagastā. Tur viņš divas ziemas apmeklēja Silmūrnieku pagastskolu. Tad strādāja par mācekli grāmatsietuvē Valkā, kādu laiku bija Liepājā, bet, kad sākās krievu – japāņu karš, viņu iesauca karavīros. Pēc kara viņš atgriezās Valkā un nepiepildītās vēlmes pēc izglītības centās kompensēt, lasot grāmatas. Pret tām tēvs izturējās ar lielu godbijību. Vēlāk viņš sabojāja redzi, lasot literatūru līdz mēnesnīcas gaismai. Draugi, redzot Jāņa Rauskas noslieci uz grāmatām, ieteica viņam pievērsties grāmatniecības biznesam. Ar šo uzņēmējdarbību viņš sāka nodarboties 1906. gadā. Sākumā tēvs Valkā atvēra nelielu grāmatu sietuvi un veikalu, tad pārcēla uzņēmumu uz labākām telpām Igaunijā, bet 1919. gadā viņš Valkā no Pedeles muižas baronesēm Budenbrokām nopirka namu Rīgas ielā, kur iekārtoja tipogrāfiju. Tagad tur ir zooveikals, veikals un apavu darbnīca. Tētis atvēra arī grāmatnīcu. Atceros, ka zēna gados skraidīju pa tipogrāfiju, jokojos ar darbiniekiem un ar lielu interesi pētīju kastēs saliktos burtus. Vēl mani interesēja jaunās grāmatas. Vecāki zināja, ka bez manis nedrīkst atvērt nevienu atvesto grāmatu saini. Ja to aizmirsa ievērot, sacēlu lielu traci,” atminas Visvaldis.
Tēva iesākto turpina dēls
1925. gadā izdeva pirmo “Ziemeļlatvijas” numuru. “Tēvs neiejaucās ne tipogrāfijas, ne redakcijas darbā. Pirms “Ziemeļlatvijas” izdošanas viņa tipogrāfijā iespieda laikrakstu “Kāvi”, ko vadīja dzejnieks Linards Laicens. Jānis Rauska veica tikai īpašnieka pienākumus un strādāja grāmatu veikalā. Ienākumus deva vienīgi grāmatu tirgošana. Sākumā “Ziemeļlatviju” vadīja algots redaktors Nikolajs Bērziņš. Vēlāk laikraksta izdošanu un tipogrāfijas vadīšanu pārņēma mans vecākais brālis Jānis. Viņam bija lielas darbaspējas. Brālis prata labi zīmēt, bieži laikrakstam rakstīja pats. Šķiet, ka Jāņa aktīvās darbības laikā katrā laikraksta numurā bija kāds viņa raksts. Atceros, ka brālis pats brauca uz laukiem vākt materiālus korespondencēm. Vēl viņš prata muzicēt. Jānis Valkā vadīja divus deju orķestrus, labi spēlēja futbolu. Viņš bija Valkas Sporta biedrības futbolists. Īsti nezinu, kādēļ laikrakstu nolēma nosaukt par “Ziemeļlatviju”. Bijušais “Kāvu” redaktors Linards Laicens vēlāk kritizēja tēva darbību avīzes tālākajā veidošanā un attīstībā. Pārmeta, ka J. Rauska rakstītājiem maksājot mazus honorārus. Par to var izlasīt Kārļa Egles uzrakstītajās atmiņās par Linardu Laicenu. Es domāju, ka tas ir normāli, jo nevar būt situācija, kad visi ar visu ir apmierināti. Iespējams, ka nosaukums “Ziemeļlatvija” saistāms ar Ziemeļlatvijas armiju — tēvs par šīs armijas atbalstīšanu bija saņēmis Triju Zvaigžņu ordeni,” spriež V. Rauska.
Laikrakstu lasītāji gaidīja
Pēc Visvalža jaunības gados novērotā, laikrakstu labprāt lasīja. “Tautā J. Rauskas izdoto avīzi mīlīgi dēvēja par “ziemelīti” un daudzi gaidīja nākamo numuru. No tā secinu, ka laikraksts lasītāju vidū bija iecienīts,” saka V. Rauska. Viņš piebilst, ka algu tēvs strādniekiem vienmēr izmaksāja precīzi noteiktajā termiņā. “Toreiz tipogrāfijā strādāja kādi pieci cilvēki. Neatminos, cik darbinieku bija redakcijā. Vairāki autori materiālus sūtīja no pagastiem. Izdevējs J. Rauska nevienam strādniekam nekad nepalika pat santīmu parādā. Katru sestdienu viņš izmaksāja algu. Ja līdzekļu nebija daudz, tad jostas pievilka mūsu ģimenes locekļi, bet algu izmaksu tētis neatlika. Iespējams, ka šī iemesla dēļ mūsu ģimeni 1940. gadā krievi uz Sibīriju neaizveda, jo sabiedrībā tēvu ļoti cienīja, arī tādi, kurus mēs pēc viņu politiskās pārliecības dēvējām par sarkani noskaņotajiem. Trimdā aizveda gandrīz visus pilsētas tirgotājus, bet mūsu ģimene palika. Tipogrāfijā strādāja divas māsas Jansones, kuras bija kreisi noskaņotas. Man nav pierādījumu, bet es domāju, ka, iespējams, viņas kaut ko par labu tēvam pateica, kur vajadzēja,” stāsta Visvaldis.
Parādus stingri nepiedzina
V. Rauska atceras, ka tēvs nav bijis nikns parādu piedzinējs, tādēļ daudzi ar viņu rēķinus nav nokārtojuši. “Tētim grāmatnīcā bija iekārtota tā saucamā parādnieku klade. Daļa skolas bērnu mācīties uz Valku brauca no laukiem. Viņu vidū daudzi bija trūcīgi, bet mācībām pastāvīgi kaut ko vajadzēja — burtnīcas, rakstāmlietas. Skolēni nāca uz grāmatnīcu, paņēma vajadzīgās preces un to nosaukumus ierakstīja minētajā kladē. Vecāki par tām samaksāja, kad ieradās pilsētā, bet daļa to neizdarīja,” apliecina V. Rauska.
Viņš atminas, ka lasītājiem ļoti patikuši “Ziemeļlatvijā” publicētie laika pareģojumi. “Nezinu, kur tētis un brālis ieguva ziņas par laiku turpmāk, bet cilvēki atzina, ka pareģojumi gandrīz vienmēr piepildījušies, tādēļ to publicēšanu gaidīja. Iecienīts bija arī tēta izdotais kalendārs “Laiks”, kurā netrūka humora,” stāsta Visvaldis. Pēc viņa domām, laikraksta veidotāji rakstījuši par visu, kas interesants, lai avīze būtu iespējami daudzpusīgāka. “Toreiz laikrakstu izplatījām, piesūtot to lasītājiem bandrolē. Man vajadzēja palīdzēt avīzes salikt aploksnēs. Tāda bija mana līdzdalība laikraksta veidošanā,” saka V. Rauska.
Padomju vara īpašumu nacionalizē
Visvalža tēvs Jānis bija sabiedrisks cilvēks. Viņš darbojās vairākās Valkas sabiedriskajās organizācijās. “Uz ballēm gan tētis ar mammu negāja. Viņi vairāk apmeklēja kultūras pasākumus, centās noskatīties katru jaunu teātra izrādi. Kad 1919. gadā Rīgā nodibinājās padomju vara, liela daļa inteliģences no galvaspilsētas aizbrauca. Valkā ieradās vairāki rakstnieki un dzejnieki, kuri izmantoja J. Rauskas tipogrāfiju, lai iespiestu savus darbus. Arī no viņiem daži palika tēvam parādā. Vairāki ar J. Rausku meklēja draudzību, lai no viņa kā uzņēmēja trūcīgākajos brīžos lūgtu palīdzību. Mums bija ļoti daudz radinieku, jo mamma bija uzaugusi deviņu bērnu ģimenē. Atceros, ka man bija apmēram 15 brālēnu un māsīcu. Pašlaik dzīvas ir trīs māsīcas,” saka Visvaldis.
1940. gadā J. Rauskas tipogrāfiju un grāmatnīcu nacionalizēja. “Pēc vāciešu ienākšanas Valkā viņam uzņēmumu atdeva, bet pēc viņu atkāpšanās to atkal atņēma. Šoreiz uz visiem laikiem,” atceras V. Rauska.
Karā dzīvību zaudēja tēva darba turpinātājs Visvalža brālis Jānis. “Viņu krievu armijā iesauca 1944. gadā. Brālis krita kaut kur pie Džūkstes. Mani pašu 1943. gadā mobilizēja vācu armijā. Tā liktenis mūs izšķīra. Pēc kara nokļuvu filtrācijas nometnē. Pēc tam iestājos Lauksaimniecības akadēmijā, pabeidzu Zemes ierīcības fakultāti. Apprecējos. Dzīvesbiedre apguva zootehniķes specialitāti. Lai ar sievu varētu dzīvot un strādāt kopā, devāmies uz Rūjienu, jo toreiz tāda izdevīga iespēja bija. Tā kļuvu par rūjienieti,” saka V. Rauska.
Pēc brīvvalsts atjaunošanas V. Rauska atguva īpašumā bijušo tipogrāfijas ēku Valkā. Tagad viņš to ir pārdevis. “Man grūti bija no citas pilsētas uzturēt īpašumu. Esmu priecīgs, ka izdevās namu pārdot, jo tas ļāva mūža nogalē vieglākas dienas piedzīvot manai māsai Ainai, kuru nesen 90 gadu vecumā apglabājām Valkas kapos,” saka V. Rauska.
Tipogrāfijas un grāmatnīcas dibinātājs un kādreizējais īpašnieks J. Rauska sākumā kādu laiku strādāja par grāmatu veikala vadītāju, tad par pārdevēju, bet vēlāk arī tas viņam tika liegts. Tolaik “Ziemeļlatvija” jau pārtapa par “Mūsu Zemi”. Toreizējais korektors Jānis Ūdris savās atmiņās raksta: “Atceros neliela auguma vecīti Rausku, kurš, kaut arī daudz pārdzīvojis un slims, vēl aizvien strādāja savā kādreiz personīgajā grāmatu veikalā par pārdevēju, saprotu, ka viņš bija viens no tiem cilvēkiem, kurš nemaz nevarēja dzīvot bez grāmatām un tipogrāfijas krāsu smaržas. Uz tipogrāfiju gan viņš nekad nenāca, jo tas laikam bija pāri viņa spēkiem. Visu taču viņš saviem spēkiem uzcēlis un izveidojis, bet tagad abās mājās saimniekoja sveši cilvēki.”
Pēc Valkas novadpētniecības muzeja materiāliem, grāmatizdevēja J. Rauskas tipogrāfijā iespiestas daudzas vērtīgas daiļliteratūras grāmatas, piemēram, Eduarda Virzas “Dievišķīgās rotaļas”, Jāņa Akuratera “Sapņi un likteņi”, Pāvila Rozīša “Skanošais laiks” un citas.
