Gandrīz katru dienu medijos dzirdam diskusijas par darba burtnīcu nepieciešamību vai nevajadzību skolā. Vakar sākās jaunais mācību gads, taču joprojām nav skaidrības. It kā tagad precīzi noteikts un sadalīts, kam par ko jārūpējas mācību procesa nodrošināšanā.Daudzi skolotāji pauž, ka ir gatavi atteikties no darba burtnīcām un to vietā izmantot parastās un senās burtnīcas. Sliktākais ir tas, ka atteikšanos nosaka finansiālie apstākļi, nevis šo darba burtnīcu faktiskā lietderība. Protams, šie mācību līdzekļi nav lēti, taču tie nekādi nav samērojami ar interaktīvo tāfeļu cenu. Nezinu, vai Latvijā ir kāda skola, kurā visos priekšmetu kabinetos būtu interaktīvās tāfeles, kas zināmā mērā var aizstāt darba burtnīcas. Parasti skolās ir viena vai pāris tāfeles. Ne vairāk. Jā, darba burtnīca ir vienreiz izmantojams produkts un pēc mācību gada nonāk makulatūrā. Var saprast, ka tiesībsarga uzstājība par bezmaksas izglītību ir pareiza, taču skaidri zinām, ka daudzām pašvaldībām nav tik daudz naudas, lai finansētu visas tām paredzētās funkcijas saistībā ar izglītību. Varbūt jāmeklē kādi kompromisi, nevis formālas taisnības dēļ jācieš skolas bērniem. Domāju, ka lielākā daļa vecāku varētu atļauties iegādāties darba burtnīcas, kā tas vienmēr darīts līdz šim. Pašvaldība varētu palīdzēt tiem, kuriem patiešām šī palīdzība nepieciešama. Vismaz pašlaik kādu pārejas periodu, līdz varēsim atļauties, kā noteikts likumos.
