Pirms gadiem septiņiem autosports mani absolūti neinteresēja. Pateicoties savam lieliskajam darbam, esmu to iepazinusi līdz kaulam. Pavisam droši varu teikt, ka lepojos ar autosporta dzīvi Smiltenē. Kaut gan sporta kompleksā “Teperis” nav tik mūsdienīgas skatītāju tribīnes kā Mūsas trasē, tiesnešu namiņš un sekretariāts ir necilā vagoniņā, trūkst jumta tehniskās komisijas placītim, taču attieksme, atbildības sajūta, darba spars un cilvēciskums ir augstā līmenī. Tas vienmēr tiek novērtēts no to cilvēku puses, kas ikdienā no Smiltenes dzīvo 40, 80, 100 un vairāk kilometru attālumā. Daži pat attālāki autosportisti šo trasi dēvē par mājas, jo te aizvada treniņus, startē sacensībās un vēlāk liek par sevi manīt valstiskā līmenī. Spilgts piemērs tam ir Kristaps Feldmanis no Rugāju novada. Pirms vairākiem gadiem, būdams vēl pusaudzis, sāka Smiltenē braukt amatieru gonkās. Mašīna laba, bet ne braukšanas meistarība. Vienreiz, otrreiz, trešoreiz… Un nu Kristaps jau startē lielajā rallijā. Šādu piemēru ir vēl un vēl. Tāpat arī labie vārdi, kas vienmēr izskan sacensību laikā un pēc tam. Pēc svētdienas krosa, apmainoties vēstulēm ar paziņu no Liepājas, viņš raksta: “Smiltenes kross ir lielisks – kā vienmēr, Vairis malacis!” Ja es te gvelztu muļķības, diezin vai pērn Latvijas Automobiļu federācija Vairim būtu pasniegusi Atzinības velti par ilggadēju un kvalitatīvu Latvijas autokrosa čempionāta posmu rīkošanu. Gribētos, lai arī novadā to vairāk spētu novērtēt, nevis salīdzināt ar citiem sporta veidiem. Mums taču ir dažādi saviesīgi pasākumi, kuros apbalvo par nopelniem. Protams, nevar jau par tādiem nopelniem uzzināt, neaizejot uz sacensībām.
