Artas un Luda Šomasu “Sprigulīšu” mājas labu novērtējumu ir ieguvušas arī iepriekšējo gadu skatēs.
Artas un Luda Šomasu “Sprigulīšu” mājas labu novērtējumu ir ieguvušas arī iepriekšējo gadu skatēs. Grūti pabraukt garām viņu sētai, nepamielojot acis pie brīnišķīgām puķu dobēm. Saimnieku ģimenē visa ikdiena, šķiet, ir virzīta uz skaistuma izkopšanu savstarpējās attiecībās un vidē.
Mani interesēja, kādi ir šie cilvēki, kuri savās dzīves vietās ik gadu liek visam pārvērsties un kļūt krāšņākam. Skaidrs, ka tas nav tikai pašvaldības rīkotā konkursa dēļ, jo, piemēram, Arta savā ģimenē ir pieņēmusi bez vecākiem palikušus bērnus un arī viņos jau lielā mērā paguvusi ieaudzināt skaistuma un kārtības mīlestību. Tāds acīmredzot ir šo cilvēku pasaules uzskats, kas balstās uz skaisto kā vienu no dzīves pamatvērtībām. A. Šomasei dārzs, tāpat kā Raiņa tēlotā Rīga, nekad nav pabeidzams.
“Šogad man no jauna klāt nākušas vēl dažas puķu dobes un vairāk ir arī strādnieku dārzā,” saka A. Šomase.
Varēt var tik daudz, cik paši grib
Artas pieminētie strādnieki ir zēni Arvis un Artūrs. Arvi ģimene audzināšanā pieņēma pērn oktobrī, bet Artūru — decembrī. Romāns “Sprigulīšos” ieradās vēl agrāk — Jāņos, un nu audžumamma atzīst, ka puisis gada laikā daudz iemācījies. “Viņa pārziņā ir visi puķu podi. Mēs vairs nejautājam, vai tajos puķēm netrūkst ūdens, jo Romāns šo pienākumu precīzi izpilda,” apliecina Arta.
Daudzi skaistu dārzu īpašnieki ir atzinuši, ka to uzturēšana prasa ļoti daudz laika un darba, taču A. Šomase ar vīru vēl palielinājusi ģimeni ar audžubērniem. Vai tiešām šeit nepastāv laika un varēšanas limits? Dzirdot šo jautājumu, Arta pasmaida, jo to viņai vaicājuši vairāki. “Daži ir bijuši pat neizpratnē, sak, kam man tas viss vajadzīgs? Pēc manām domām, katrs cilvēks dara tā, kā viņš attiecīgajā brīdī jūtas. Es jūtu, ka visu, ko esmu apņēmusies, varu paveikt, tādēļ man tas nav nekāds apgrūtinājums, bet prieks, ka ir tā, kā viss izveidojies. Man ir izmainījusies dzīve, un es jūtos laimīga, redzot, ka dārzs veidojas plašāks un tajā nekur neredz neko nomestu vai pavirši atstātu. Tas nozīmē, ka šeit ienākušie bērni pamazām aug ne tikai augumā, bet arī garā un apkārtējo lietu izpratnē. Viņos attīstās apziņa, ka paši ar savu darbu var kaut ko labu un skaistu izdarīt, un tas mani priecē. Proti, agrāk šie puikas faktiski auga uz ielas, kur nekā no tā, ko mēs viņiem stāstām un rādām, nebija. Tagad pusaudži paši vēlas kaut ko darīt un būt par to atbildīgi. Mana vidējā meita Liene puišiem uzdāvināja trusīšus, lai viņiem to kopšana kļūtu par pastāvīgu ikdienas pienākumu. Šajā darbā palīdz arī jaunākā meita Kristīne. Vecākās — Sandras — te vairs nav, viņa sākusi pati savu dzīvi — strādā un līdztekus darbam studē.
Pašlaik zēni gatavo dzīvniekiem būri no sieta. Vēl jau īsti gatavs nav, bet gan jau viņi tiks ar to galā. Tā jau tas viss sākas — no maziem sīkumiņiem līdz darba un skaistā mīlestībai,” apliecina A. Šomase.
Audzināšanā — pašas rādīts paraugs
Arta piebilst, ka bērnos skaistā izjūtu un vēlēšanos to ap sevi uzturēt pastāvīgi var vienīgi rādot paraugu ar savu darbošanos. Viņa atzīst, ka raksturi pusaudžiem ir dažādi, bet tā tas esot arī dārzā. Puķes ir visādās krāsās — kāda košāka un vairāk lec acīs, cita savā lapiņu tērpā pieticīgāka, bet visas skaistas. Ja tās labi kopj, dārzs kļūst vēl krāšņāks. Galvenais ir personības un rakstura izaugsmē parādīt pareizo virzienu, bet to vislabāk izdarīt, pašam darot tā, kā māca citiem. Bērni jau daudz laba ir ievērojuši un cenšas izdarīt tāpat. “Pirms kāda laika pie mums atbrauca komisijas darbinieki, kuri pārbauda, kā ģimenēs iedzīvojušies audžubērni. Kamēr mēs runājāmies, bērni paši pēc savas iniciatīvas bija uzklājuši galdu, lai viesus pacienātu. Atbraucēji par to ļoti brīnījās, bet es paskaidroju, ka mūsu mājās tā ir pieņemts darīt,” saka A. Šomase.
Savukārt tētis Ludis atzīst, ka tagad vieglāk dārzā paveikt arī smagākus darbus, jo zēni ir čakli palīgi.
Dārzu nevar piespiest mīlēt
A. Šomase uzsver, ka mīlestību pret darbu dārzā nevar radīt ar striktām pavēlēm. Šajā ziņā viņa pati bērnībā ieguvusi diezgan bēdīgu pieredzi, kas tagad pasargā no kļūdām un palīdz visus darbus ātri sarunāt ar bērniem. “Man pašai nepatika, kad mani iedzina vagā un pateica: tev šodien tā ir jāizravē. Tāda pavēle nekādu stimulu neradīja. Es rīkojos citādi — pasaku bērniem, ka šonedēļ līdz tādai un tādai dienai vajadzētu izdarīt to un to. Tad tā lieta iet. Mani pusaudži paši sadala laiku un izdomā, ko kurā brīdī izdarīs. Ja visi apzinīgi savu pienākumu paveicam, atrodas arī laiks atpūtas braucieniem uz Gauju vai uz kādu kultūras pasākumu.
Protams, visiem vienādus darbus neuzdodu. Pavērtēju, ko katrs spēj, kas kuram labāk patīk un padodas, un pēc tā arī sadalām pienākumus. Redzot, kā veidojas apkārtējā vide, bērni paši saprot, kas ir labi, kas slikti. Vispār viņu vērtējumi maz atšķiras no pieaugušo domām. Es vairākkārt esmu teikusi, ka pieaugušie bērniem pārlieku daudz diktē. Jāļauj viņiem pašiem visu izlemt,” skaidro A. Šomase.
Šomasu mājās respektē visu intereses, pat četrkājainā mājas sarga iegribas. Viņam par prieku saimnieki ir uzcēluši mītni, kurā jumts nepārklāj sienas, bet uz balstiem uzstādīts augstāk. “Vispirms suņa mājiņai uzlikām skaidu jumtu. To viņš noplēsa, jo vēlējās visu redzēt, skatoties pāri būdas sienām. Tad uzlikām šīfera jumtu. Tas arī ilgi nepalika. Pēdējais ir šis variants, un nu suns ir apmierināts,” stāsta A. Šomase.
Nākotnē plāno stādīt dekoratīvos kokus
Pašlaik Arta ir sākusi veidot jaunu dobi. Pagaidām gan darbs mazliet apstājies, jo jāīsteno vēl cita ideja — mājā jāizveido jaunas durvis uz dārzu. “Idejas rodas ātrāk par varēšanu. Viss ritētu raitāk, ja būtu lielāka rocība. Tomēr tas nav galvenais. Ja ir vēlēšanās un apņemšanās, tad agrāk vai vēlāk visu var panākt, turklāt man ir daudz draugu un paziņu, kuri palīdz sagādāt visādas labas lietas. Piemēram, vienu dzirnakmeni līdz šejienei palīdzēja atvest vietējie čigāni,” saka saimniece. Viņai pašai vienas no mīļākajām puķēm ir sarkanās kannas. To rindas redzamas vairākās vietās. Kādā no braucieniem uz jūru saimnieci savaldzināja kāpu smiltīs ieraudzītais jūras kviesis. Tagad tas kuplo pie ieejas pagalmā.”Vispār man patīk vasaras puķes, bet nākotnē domāju lielāku uzmanību pievērst dekoratīvajiem kokiem. Tos būs arī vieglāk apkopt. Jādomā jau arī par nākotni. Ar gadiem spēka visu paspēt kļūs mazāk, bet apkārtnei tik un tā jābūt izskatīgai,” saka A. Šomase.
