Valkas rajonā viņš savulaik bija superpuika, Jelgavā — gada students. Strādā viņš Rīgā, bet sarunās ar svešiniekiem sevi dēvē par smiltenieti.
Valkas rajonā viņš savulaik bija superpuika, Jelgavā — gada students. Strādā viņš Rīgā, bet sarunās ar svešiniekiem sevi dēvē par smiltenieti.
Viss iepriekšteiktais attiecināms uz grundzālieti Gintu Kukaini, kurš Latvijas Lauksaimniecības universitātē apguvis reģionālās attīstības un pārvaldes zinības, strādā Parex bankā par projektu vadītāju un ir vadītājs un līdzīpašnieks uzņēmumā “Lustīgais Kukainis”, kā arī cilvēks, kurš sabiedrisko aktivitāti uzskata par papildu neformālo izglītību.
Man Smiltene ir rajona centrs
“Rīdzinieks es tiešām nejūtos. Parasti, kad tiekos ar svešiem cilvēkiem un man jautā, no kurienes esmu, saku — no Smiltenes. Ja kāds vēlas uzzināt, vai no pilsētas centra vai piepilsētas, tad paskaidroju, ka no Grundzāles. Man Smiltene ļoti patīk. Lai man piedod valcēnieši, bet gan teritoriāli, gan attīstības ziņā man Smiltene ir rajona centrs. Protams, cepuri nost Venta Kraukļa priekšā, jo es vēl joprojām domāju, ja viņš nebūtu ticis par Valkas mēru, tad Smiltene šobrīd noteikti būtu rajona centrs,” iepazīstinot ar sevi, saka Gints.
Dzīve būtu izveidojusies citāda
Gintam pieder tituls “Gada students 2005”, kas raksturo viņa attieksmi pret apkārt notiekošajām sabiedriskajām aktivitātēm. Savulaik, kad Gints vēl mācījās Grundzāles pamatskolā, viņš pats izlēma, ka vēlas piedalīties konkursā “Superpuika”. “Kad bija jābrauc uz finālu Valkā, mammai bija jāstrādā un nebija laika mani turp vest. Viņa visādi centās pārliecināt, ka noteikti nekas neizdosies un nav vērts, bet es nelikos mierā, un mamma man noticēja,” atceras Gints. Šobrīd viņš vērtē, ja nebūtu konkursa un panākumu tajā, dzīve varbūt būtu izveidojusies pavisam citāda. Arī vecāki atzīst, ka tieši tas pasākums bijis kā klikšķis, kas salīdzinoši atturīgo puiku padarījis par sabiedrisku un ļoti aktīvu. Kad viņš mācījies 9. klasē, četri puiši skolā nodibinājuši savu firmu. Tas bijis veikaliņš, kurā starpbrīžos varējis iegādāties pārtikas un kancelejas preces. Paši braukuši uz Rīgu pēc precēm, paši pārmaiņus tirgojušies. Kad Grundzālē notikušas orientēšanās sacensības, devušies tirgoties arī turp. Noslēgumā ieguldītie līdzekļi atpelnīti pieckārtīgi. “Tas toreiz bija ļoti labi,” secina Gints.
Nevar iegūt neformālo izglītību
Jau no tā laika Gints cenšas iesaistīties dažādos pasākumos un aktivitātēs. Piekrītot tam, ka šis darbs parasti netiek atalgots, viņš uzsver, ka, tikai sausi mācoties vai sausi studējot, nekad nevar iegūt neformālo izglītību. Tā ir neatsverama pieredze un liels paziņu loks. “Nekad nemainītu to pret tikai studēšanu vai tikai strādāšanu. Tagad izjūtu, ka ar savām sabiedriskajām aktivitātēm esmu ieguvis daudz kontaktu, draugu, paziņu un iespēju. Tie ir arī darba piedāvājumi. Gandrīz katru nedēļu man piezvana bijušie kolēģi vai no studentu pašpārvaldes un vaicā, vai nevaru kādu ieteikt, jo vajadzīgs darbinieks. Vēl vakar man zvanīja un pastāstīja, ka Liepājā sāk darbu jauna firma, kurai nepiešamas cilvēks, kas nodarbosies ar iepirkumiem un realizāciju,” paskaidro Gints.
Tagad grābj lielo naudu
Kāda gan nozīme visām aktivitātēm un studijām, ja iespējams, piemēram, aizbraukt uz Īriju un pelnīt, iztiekot bez visa tā? “Pazīstu dažus cilvēkus, kas strādā fizisku darbu desmit stundas un nopelna salīdzinoši daudz naudas. Jautāju sev, kāpēc gāju, studēju, bet galu galā tas, kuram skolā matemātikā bija 1, 2, 3 vai 4, tagad grābj lielo naudu. Tomēr kāds tas darbs ir! Desmit stundas cilāt ķieģeļus no vienas kaudzes uz otru. Bet ja ir nodarbošanās, kur var domāt, radīt jaunas lietas un beigās pateikt: “Jā! Tas bija mans darbs! Es to paveicu!”,” salīdzina grundzālietis.
Gints divas vasaras bijis to studentu skaitā, kas dodas peļņā uz Angliju. Braucis, lai nopelnītu. Kādas saimniecības 250 hektāru augļu dārzos vācis ražu. Pēc divām nedēļām darba devēji pamanījuši viņa attieksmi pret veicamo un piedāvājuši paaugstinājumu. Vasaras beigās Gintam uzticēts uzraudzīt produkcijas šķirotājus. Nākamajā vasarā saimnieki piedāvājuši apgūt kvalitātes kontroliera profesiju, un viņš labprāt piekritis.
Samaksa būs piecas reizes zemāka
“Trešo gadu nebraucu. Kāpēc? Man likās, ka tas viss ir tā ļoti viegli. Ļoti viegli ir aizbraukt un strādāt. Tas neko no paša neprasa. Var nestrādāt tik ļoti kvalitatīvi, bet saņemt ļoti labu naudu. Cilvēks nostrādā kādus trīs vai četrus mēnešus, nauda ir, to var tērēt un ne par ko nav jādomā. Atgriežas Latvijā un saprot, ka uzkrāto naudu ir ļoti viegli iztērēt. Darbu Latvijā nav atradis vai nemaz negrib meklēt, jo saprot, ka samaksa būs piecas reizes zemāka. Ļoti grūti ir adaptēties, un daudzi aizbrauc atpakaļ,” komentē Gints. Viņš uzskata, ka braukt var, tikai noteikti ir jāatgriežas. Tā ir ļoti laba pieredze, iespēja iemācīties valodu, ja pats vēlas, bet noteikti nevajadzētu palikt tur uz dzīvi. “Ja aizbrauc un tur nopelna 2 tūkstošus, tad šeit jau var nodibināt SIA. Noteikti ir iespējas atrast nodarbošanās veidu, lai pelnītu arī Latvijā,” pārliecināts Gints.
Pļaujas vieta ir Rīga
Kopš šā gada aprīļa Gints vienlaikus ar darbu Parex bankā ir arī SIA “Lustīgais Kukainis” līdzīpašnieks un vadītājs. Šis projekts īstenots kopā ar grupu “Lustīgais Blūmīzers”. “Man bija tāda nemiera sajūta, ka nepieciešams nodarboties ar kaut ko savu. Izdomāju, ka tas varētu būt peintbols. Aprēķināju izmaksas un sāku meklēt otru cilvēku, kuram būtu zeme labā vietā, jo Grundzāle ģeogrāfiski nav īpaši izdevīga. Tā ir tālu no Rīgas, tāpēc klientu būtu maz. Savu ideju izstāstīju Mārtiņam Bergmanim no “Lustīgā Blūmīzera”. Pēc divām dienām viņš zvana. Trīs naktis neesot gulējis. “Taisām to biznesu augšā! Man ir zeme Liepājas šosejas malā, divus kilometrus no Saldus.” Šobrīd tur ir peintbola parks ar vienu laukumu, un top otrs,” stāsta Gints.
“Lustīgais Kukainis” sniedz arī juridiskos pakalpojumus — palīdz reģistrēt uzņēmumu un sagatavo tam nepieciešamos dokumentus.
Trešais nodarbošanās virziens ir pasākumu organizēšana un vadīšana kopā ar grupu “Lustīgais Blūmīzers”.
Pagaidām vēl dzimtajā pusē neesot iznācis nevienu pasākumu rīkot, bet Gints to skaidro ar uzņēmuma neilgo pastāvēšanas laiku. “Pļaujas vieta ir Rīga, jo tur daudzi cilvēki vēlas draugu pulkā atzīmēt dzimšanas dienu,” piebilst grundzālietis.
Neskatīsies un pagriezīs muguru
Cik bieži iznāk viesoties Grundzālē? “Cenšos atbraukt vismaz reizi divās nedēļās. Man šeit ir opītis, un pie vecākiem arī ciemojos. Man lauku sajūta nav zudusi. Patīk atbraukt un kārtīgi pastrādāt. Rīdzinieks noteikti nekļūšu. Domāju atgriezties dzīvot lauku mājās, jo patīk sestdienas un svētdienas pavadīt ārpus Rīgas. Nevienu brīvdienu neesmu uzturējies Rīgā. Strādāšanu var paciest, bet visu laiku lai tur dzīvotu, nu nē!” uzsver Gints.
Salīdzinot galvaspilsētas iedzīvotāju un laucinieku iespējas, Gints vērtē, ka nodarbošanos var atrast visur. Vaicāts, kāpēc tad visur tiek pieminēta lauku depresija, viņš atbild, ka nepieciešama iniciatīva. Ja stāvēs un klusēs, neviens klāt nenāks. Nav vairs padomju laiki, kad trīs dienas varēja dzert, bet ceturtajā aiziet uz darbu un teikt, ka esi atpūties un tagad strādsi. Tagad, ja gribi, tad dzer, neviens uz tevi neskatīsies un pagriezīs muguru.
Tāpēc ir nepieciešams tulks
Piemēram, Grundzālē daudziem cilvēkiem ir mašīnas, bet nav neviena servisa, kur varētu kaut vai riepas uzmontēt. Kāpēc Virešos, kur ir daudz mazāk iedzīvotāju, tas darbojas un pat rindā jāpierakstās? Jā, tas ir risks, bet iespēja ir.
Lai saņemtu platību maksājumus, laukos teritorijām jābūt sakoptām. Grāvji jāizpļauj, krūmi — tāpat. Trimeris maksā ap 300 vai 400 latu. “Šādam pakalpojumam arī ir pieprasījums,” domā Gints. Vēl viņš domā, ka laukos nodarbošanos varētu atrast arī konsultējot zemniekus. Šajā gadījumā gan nepieciešams nedaudz pamācīties. “Eiropas maksājumi, projektu sagatavošana un pieteikumu formu aizpildīšana. Tie dokumenti nereti ir reizes trīs jāpārlasa, lai saprastu, kas tur prasīts. Tie nav domāti zemniekam, bet birokrātam, tāpēc ir nepieciešams tulks, kas palīdz,” uzskata Gints.
Nopietna un mērķtiecīga karjera
To, ka Ginta teiktajā der ieklausīties, apliecina viņa sasniegtais.
Pagājuši tikai četri gadi, kopš viņš absolvēja Smiltenes ģimnāziju, bet jaunieša CV jau stāsta par nopietnu un mērķtiecīgu karjeru.
Akcents paveiktā uzskaitījumā ir titula “Gada students 2005” iegūšana. “Šis tituls ir novērtējums. Biju jau ilgāku laiku darbojies pašpārvaldē. Kopā ar komandu noorganizējām studentu dienu, kas Jelgavā notika 17. novembrī. Pienāk brīdis, kad gribas, lai paveikto novērtē. “Gada students” bija punkts uz “i”, uzsitiens uz pleca, ka viss ir OK,” vērtē Gints.
