61. turpinājums. Nekad nevienu blēdīgu tableti! Šo apņemšanos esmu pildījis. Izgājis no kapsētas, iebridu kritušajās liepu lapās, lai gājēju netraucēts aizsmēķētu.
61. turpinājums
Nekad nevienu blēdīgu tableti! Šo apņemšanos esmu pildījis.
Izgājis no kapsētas, iebridu kritušajās liepu lapās, lai gājēju netraucēts aizsmēķētu. Uguni palienēt pienāca mūsu institūta jaunais valodnieks Jānis Rozenbergs, kurš nesen bija pārradies Rīgā no mācībām Ļeņingradā. Izrādījās, jau pazina mani. Aizkūpinājām abi no viena sērkociņa. Tajā brīdī garām aizslāja kāds vīrs, nelielajam augumam nesamērīgi platus soļus likdams. Ar laipnu galvas mājienu mūs pasveicināja. Manās acīs laikam atspoguļojās kas līdzīgs pārsteigumam, kad noraudzījos nopakaļ šim saņurcītajā lietusmētelī un smagajos “tankos” tērptajam svešiniekam. Rozenbergs paskaidroja, ka tas esot Edgars Damburs. Laikam ieradies no laukiem. Biju lasījis, ka Damburs kritis tādā kā nežēlastībā, tāpēc uz trimdas laiku iekārtojies kādā rajona avīzītē par lauku korespondentu. Parasti šajā periodā Damburs no Rīgas rakstnieku sabiedrības vairījās, bet uz gados divreiz jaunākā kolēģa bērēm tomēr atbrauca.
Sākām līdz tramvaja pieturai soļot kopā ar Jāni Rozenbergu. Zināju, ka mans sarunbiedrs ir Andra Vējāna draugs, tāpēc bildu, ka viņa studijbiedrs ir apveltīts ar teicamu oratora talantu.
— Jā, jā, sevišķi bērēs viņam tas padodas! — bez jebkādas ironijas piemetināja mans pasniedzējs. Pēc tam viņš sacīja, ka ar Tālivalda Bričkas zaudējumu mūsu dzeja ir cietusi ļoti smagi, mēs esam pazaudējuši nākotnes cerību. Vējāns, viņš teica, vairāk raksta ar rutīnu, ar to, ko guvis no grāmatām un neatlaidīgām studijām. Brička rakstīja ar visu savu būtību, jo nemaz nevarēja nebūt dzejnieks. Un man bija jāpiekrīt, ka Brička patiešām dzejā dzīvoja ar puškiniskās vārsmas vieglumu. Dzeja bija vide, kurā pastāvēt.
Mana pazīšanās ar Tālivaldi Bričku pie viņa kapa arī būtu beigusies, ja negadītos viens apstāklis. Pēc kāda Rakstnieku savienības rīkota pasākuma trolejbusa pieturā sarunājāmies ar Jāni Plotnieku, ar pašu valodīgāko no Universitātes jaunajiem, tāpēc ar viņu man allaž izgadījās kādas debates. Kaut kā nejauši toreiz ieminējos, ka nu jau pusgads pagājis, kopš Tālivalda nav mūsu vidū, bet par viņa dzejoļu apkopošanu un izdošanu grāmatā laikam neviens pat nedomā. Dzejnieks pats sava rakstura svaidību dēļ to nebija paveicis, kaut tāda iecere viņam bija nobriedusi.
— To vajadzētu uzņemties jaunajiem autoriem, — bez nopietnas gudrošanas izmeta Jānis. Pateica un turpat laikam arī aizmirsa. Bet man šī ideja nedeva mieru. Pedagoģiskajā institūtā biju ievēlēts par literārās jaunrades pulciņa vadītāju, bet neviena spilgta talanta mūsu vidū nebija.
Cerīgāks bija licies Eižens Rauhvargers, bet viņš jau gatavojās beigt studijas, turklāt visai nopietni pievērsās tulkošanai. Cik tad ilgi var cilvēki apspriest viens otra diletantiskos mēginājumus, vajadzēja atrast visam pulciņam kādu vienojošu nodarbi. Pāris dienas visu apdomājis, gāju uz izdevniecību pie Daiļliteratūras redakcijas vadītāja Alberta Jansona, lai izteiktu savu ierosinājumu.
Turpmāk vēl.
