Ja par vienu tēmu domā vairāki cilvēki, atklājas dažādi domāšanas paradoksi. Te nerunāju par profesionālajiem interneta viedokļu paudējiem, jo dažkārt šiem komentāriem maz kopīga ar domāšanu. Kaut jautājums par Latvijas pievienošanos eirozonai ir izlemts, aizvienam atrodas neapmierinātie un skeptiķi, sak, ja nu kaut kas neizdodas, tad es būšu izrādījies tas gudrākais. Parasti tiek apgalvots, ka pāreja uz eiro saistās ar risku. Apžēliņ, kas tad nav riskanti? Vai turēšanās pie lata nebūtu nolēmums ar risku? Un risks būtu arī tad, ja savas cerības Latvija saistītu ar ASV dolāru. Faktiski no lielajām valūtām visstabilākās pozīcijas ir Ķīnas juaņai – milzīgo ārzemju valūtas rezervju dēļ. Bet vai tāda situācija saglabāsies arī pēc gadiem trim četriem, tagad prātot būtu neproduktīvi. Daļā sabiedrības aizvienam valda neziņa un dezinformācija par eiro ieviešanas laiku un kārtību. Bet tā tas ir visos jautājumos: gan TV un radio, gan rakstošā prese var skandināt no rīta līdz vakaram, bet vienalga atradīsies ne mazums pašapzinīgu ļautiņu, kuri neko nebūs dzirdējuši. Ar karoti gudrību nevienam neieliesi. Ir viena tēma, kur vismaz Valkas situācijā eiro var izrādīties gandrīz vai glābiņš. Nebija diži sen, kad Valkā darbojās veselas trīs bankas, tagad palikusi viena. Kaut Latvijā banku dučiem, neviena līdz šim savu filiāli mūsu pilsētā atvērt negrasās. Bet, lūk, ar janvāri naudiņa Latvijai un Igaunijai būs kopīga, un vai būtu kāds negods, ja Valkas uzņēmēji izlemj izmantot Valgas banku pakalpojumus. Pat vēl vairāk – ja novada dome jau savlaicīgi par to rūpēsies, varbūt kāda no igauņu bankām Valkā var uzstādīt savu bankomātu. To rosinu arī tāpēc, ka tradicionāli latviešiem lielāka uzticība Igaunijas bankām, kurām laimīgā kārtā izdevies izvairīties no visādu laventu, karginu, krasovicku un antonovu pakalpojumiem. * * * Ir vēl kāds cits jautājums, kur domāšana rezultējas ar sadomājumiem. Valdības sadomātais plāns par emigrantu atgriešanos dzimtenē, un sanācis kaut kas līdzīgs puišeļu izstaipītai košļenei. Latvija nevar cerēt uz algu un pabalstu dubultošanos gada laikā, jo tad arī cenas dubultotos un inflācija sasniegtu 1992. gada līmeni. Aizbraucējus atpakaļ atsaukt var tikai darba devēji, ja godprātīgi domās par nācijas nākotni un katram sava novada trimdiniekam izteiks attiecīgu piedāvājumu. Otra doma, kas jāpatur prātā, ir tā, ka mēs nezinām, kāda būs nākotnes aina pasaulē. Gan jaunas krīzes, gan klimata izmaiņas, gan islamistu terorisms daudziem letiņiem izvēlēto sapņu zemi var padarīt maz pievilcīgu. Latvija tomēr pagaidām var justies kā Dieva ausī (ja neskaita visādu dulburu sastrādājumus). Ar skumjām tomēr jāatzīst, ka ne visi nacionālie uzņēmēji ir apveltīti ar augstu morāli. Jocīgi, bet man jāatceras Staļina teiktais par kompradoru buržuāziju, kura “nacionālās atbrīvošanās karogu izmetusi pār bortu”. Tie ir tie uzņēmēji un viņus apkalpojošie politiķi, kuri solās valstī ievest lielu skaitu svešas kultūras un mentalitātes imigrantu, galvenokārt no Āzijas zemēm. Daudzi sodās par tiem cittautiešiem, kuri atbilstoši likumam ar īpašuma iegādi cenšas iegūt uzturēšanās atļaujas. Vispirms sapratīsim, ka nav iespējams radīt likumu, kuru veikli ļaudis necenstos izmantot negodīgos nolūkos. Bet vaimanas, ka drīz Latvijā ieradīsies pāris miljoni ķīniešu, ir aplams sadomājums, jo Latvijā nemaz nav tik daudz nekustamo īpašumu, lai pietiktu miljoniem iebraucēju. Tiesa, ja cenas sakāpj debesīs un letiņš savu mājeli var pārdot par, teiksim, pusmiljonu eiro, tad kārdinājums var izrādīties lielāks par patriotismu. Daži tūkstoši čaklu un disciplinētu ķīniešu Latvijas etniskajā kokteilī nekādā gadījumā nekaitētu. Tā nav Ķīnas valdības politika, kamēr krievu ieplūšana Latvijā atbilst Kremļa doktrīnai. Pagaidām Maskavā pārliecināti, ka piecu vai desmit miljonu etnisko krievu iepludināšana Eiropas valstīs ar laiku var tikt izmantota kā prokremliskās politikas realizācijas ierocis gandrīz globālā mērogā. Tikai viena nelaime – līdzīga taktika Brežņeva laikā, iepludinot Latvijā un Igaunijā krievvalodīgo masas, – tas, kā zināms, beidzās ar Pleskavas un Novgorodas apgabalu iztukšošanos, jo dažā kolhozā – atsaucoties uz rakstnieces Aijas Lāces vērojumu – bija palikuši tikai alkoholiķi un šizofrēniķi. Būtu daudz tālredzīgāk Krievijai savas teritorijas dedzīgāk apdzīvot ar etniskajiem krieviem, jo daba, kā zināms, ilgi tukšumu necieš. Te gan jāpiebilst, ka tie krievu uzņēmēji, kuri ieguvuši uzturēšanās atļaujas Latvijā, nebūt necenšas piebalsot ždanokām un kabanoviem, viņiem cits skatījums uz pasauli. Un mūsdienu īpatnība ir tā, ka inteliģents cilvēks vairs nav saistīts ar noteiktu darba kabinetu, jo strādāt iespējams visur, kur ir datora pieslēgums internetam. Vienai prasībai gan jābūt konsekventai, proti, visu nacionalitāšu minoritātes jāiekļauj integrācijas procesā. Lai būtu kaut “Pupkins no Aizvaldaja”, bet latviešu valoda un dzīvesziņa viņam jāapgūst arī tad, ja Krievijas vēstnieks atļaujas savus iedomātos tautiešus provocēt uz pretējām darbībām. Lai Latvija plauktu un zeltu, mums vispirms jācenšas izmantot visus savas sabiedrības talantus, vajadzības gadījumā aizmirstot politiskos individuālos brīvgājienus. Piemēram, samērā aktīvs eirodeputāts ir Alfrēds Rubiks, kura saimnieciskos talantus nekādi neprotam izmantot. Par vēsturi un politiku ar Rubiku labāk nestrīdēties, labuma tur būs kā no āža piens. Bet saimnieciskos jautājumos Rubiks ir gatavs kalpot Latvijas interesēm, un ir tikai jābrīnās, ka neviena rindiņa ne TV, ne avīzēs neparādījās, kad Rubiks noorganizēja plašu konferenci par nišas produktu ražošanu un netradicionālo lauksaimniecību vispār. Mēs pat neapjēdzam, cik milzīgs potenciāls ir linkopībai, kaņepju audzēšanai, slieku un vīngliemežu kultivēšanai, izstrādāto purvu apstādīšanai ar dižbrūklenēm. Vieni audzē strausus, citi paipalas, vieni stāda enerģētiskos kārklus, citi sapņo par granulu ražošanu no miežabrāļa. Kaut katra šāda zemnieka veikums var šķist sīkums, bet kopumā tas var būt liels pienesums Latvijas izaugsmei. Un nav taču mazsvarīgi, ja tiek saglabāts laucinieciskais dzīvesveids. Kā redzams, arī “nepareizais” cilvēks spēj darīt pareizus darbus.
