Nenoliedzot to, ka arī mūsu novadu pilsētās daudz ir padarīts ielu sakārtošanā, arī turpmāk darāmā ir daudz. Piemēram, portāla ziemellatvija.lv apmeklētāji Smiltenes pusē nesen aktualizējuši vajadzību salabot trotuārus Smiltenē, Dakteru ielas posmā, un Silvā. Cilvēki arī vaicā, kad asfaltēs Raiņa ielas posmu Smiltenē, kam jau ir izstrādāts tehniskais projekts un par būvniecības ieceri sarīkota sabiedriskā apspriešana. Pašvaldības sniegtā atbilde iezīmē kādu būtisku tendenci, – bez Eiropas Savienības fondu naudas injekcijas pat novada domes ar itin pieklājīgu gada budžetu (Smiltenes novada gadījumā tuvu deviņiem miljoniem latu) nespēj paveikt visus novada labiekārtošanā vajadzīgos darbus. Ielas, kultūras nami, ūdenssaimniecība, – tas viss pilsētas un pagastos tiek rekonstruēts ar Eiropas Savienības (ES) lauvas tiesas līdzfinansējumu. Sīkākas ES fondu summas tiek vietējo nevalstisko organizāciju projektiem – atpūtas vietu izveidošanai, sporta laukumu ierīkošanai, tērpu iegādei pašdarbības kolektīviem un tamlīdzīgi. Taču kā tad īsti ir ar Eiropas Savienības dāsnumu? Varbūt tā, – ar vienu roku dod, ar otru ņem. Latvijai dalība eirozonā izmaksās 315 miljonus eiro, kas valstij saskaņā ar valdības lēmumu nākamajos gados jāiemaksā eirozonas valstu finansiālās stabilitātes fondā jeb Eiropas Stabilitātes mehānismā. Naudu iemaksām Latvijas valsts plāno aizņemties.Vienkāršajam Latvijas iedzīvotājam, kurš jau tā dzīvo izdzīvošanas režīmā, notiekošais vēlreiz apstiprina parunu, ka par velti nevienam nekas netiek dots, arī Eiropas nauda – ne. Ja kaut ko saņemam, tad no mums arī prasa pretī.
