Smiltenietis Pēteris Kokarēvičs secina, ka viņa dzīvi var iedalīt vairākos posmos. Savulaik bijis sporta laiks, tad mūzikas un uzņēmējdarbības. Tagad sācies lauku dzīves laiks….
Smiltenietis Pēteris Kokarēvičs secina, ka viņa dzīvi var iedalīt vairākos posmos. Savulaik bijis sporta laiks, tad mūzikas un uzņēmējdarbības. Tagad sācies lauku dzīves laiks…
Pētera deklarētā dzīvesvieta pagaidām ir Smiltene, bet lielāko daļu laika, kas paiet rosīgā darbā, viņš pavada pilsētai tuvējā Brantu pagastā. “Gan es, gan sieva pēc izcelsmes esam laucinieki. Dzīvojām īstos laukos, kur bija saimniecība, pļavas, lauki, siena un mēslu talkas. Tas viss ir piedzīvots. Pietiekami ilgi — 25 gadus — esam nodzīvojuši pilsētas vidē. Līdz ar gadiem daudz kas mainās, aplis ir noslēdzies un pienācis brīdis, kad gribas atgriezties tuvāk dabai,” izvēli pilsētas dzīvokli nomainīt pret lauku māju motivē Pēteris. Viņš plāno, ka septembrī mājas būvdarbi būs pabeigti un visa ģimene pārcelsies uz laukiem.
Esam pazuduši no sabiedrības
Kā gaidāmās pārmaiņas uztver ģimenes atvases, kurām pretēji vecākiem pirmās bērnības atmiņas saistās ar pilsētu? “Pagaidām, kamēr viņiem šeit nav jādzīvo katru dienu, viņi visu uztver ar sajūsmu. Patīk, jo tā ir zināma eksotika,” komentē Pēteris. Tomēr viņš atzīst, ka nedaudz ir nobažījies, kā jaunie iedzīvosies, kad nespīdēs saule, bet būs rudens dubļi vai ziemas kupenas. “Nekas. Grūtības tikai norūda,” viņš nosaka. Ar Smilteni tomēr visas saites netiks pārrautas. Tur paliks neliels dzīvoklītis, kurā visiem sapulcēties pēc darba vai mācībām.
Brantos Kokarēvičiem tagad top namīpašums un pieder divi hektāri zemes. Protams, ka tā nav lauku platība, lai pagalmā ierīkotu kartupeļu vai burkānu lauku un pilsētniekus pārvērstu par ravētāju un kaplētāju komandu. “Tas ir tieši tik, cik varam normāli apkopt un appļaut. Gar robežu, kas piekļaujas kaimiņu īpašuma labības laukam, iestādījām eglītes. Sieva ierīkoja pāris dobes, kur aug no visa pa druskai,” rāda Pēteris. Viss notiekot eksperimentu līmenī. Joprojām viņam būs masiera prakse pilsētā, bet sieva Diāna turpinās strādāt par skolotāju. “Tas, ka šeit dzīvosim, jau nenozīmē, ka esam pazuduši no sabiedrības,” pajoko Pēteris. Mūsdienās četru vai piecu kilometru brauciens līdz darbam neko nenozīmē.
Uzbūvējuši uz vecajiem pamatiem
Par Brantu nomaļo vietu, kur iespējams atjaunot māju, Pēteris uzzinājis nejauši. Kad ģimene apsvērusi iespēju pārcelties uz laukiem, viņš sācis interesēties, kur varētu iegādāties īpašumu. “Masējot pacientus, parasti runājos. Pļāpājam par visu ko,” — tā Pēteris. Kāda brantēniete pastāstījusi par šo vietu. Vilinoši šķitis, ka mājai klāt nav pārāk lielas zemes platības.
Pirmais iespaids bijis diezgan drūms. Māja pussagruvusi, viss ieaudzis lielā zālē, krūmi. “Jebkurā vietā kaut kā redzu, kur slēpjas tā odziņa. Man te iepatikās uzreiz,” secina smiltenietis. “Kad pirmo reizi visu izpļāvu un izkapāju, jau kļuva labāk. Tagad proporcionāli ieguldītajam darbam man šeit viss patīk arvien vairāk.”
Jauno māju Kokarēviči uzbūvējuši uz vecajiem pamatiem. Tas darīts apzināti, lai nebūtu jāmeklē āderu vietas. Vecā māja celta ap 1900. gadu, un Pēteris pārliecināts, ka tolaik cilvēki rūpīgi izvēlējās vietu ēku būvēšanai. Arī jaunās mājas stils nedaudz ieturēts senajā arhitektūrā. Jumta segums izvēlēts, lai nekontrastētu, bet iekļautos koku lapotnē. Arī ārsienas būs krāsotas līdzīgi.
Varētu izveidot nelielu kolekciju
No iepriekšējām būvēm saglabājusies un tiek atjaunota klētiņa un pagrabs. “Sākumā aplūkojot, klētiņa bija diezgan bēdīgā izskatā. Tomēr visi, kas šeit ierodas, pirmo ievēro tieši to. Tas bija izšķirošais, ka ēka jāatjauno,” paskaidro Pēteris. Viņš ieplānojis, ka nelielajā mājiņā izvietos senus sadzīves priekšmetus, kas saglabājušies no viņa un sievas lauku mājām. Arī pašā klētiņā glabājusies ne viena vien iepriekšējās dzīves liecība. No pakaviem vien varētu izveidot nelielu kolekciju.
Blakus klētiņai kuplo, plaukst un zied vecā dzīvojamā māja. Izklausās dīvaini? Bet tā tas tiešām ir. Nojaucot veco ēku, sākumā būvgruži bērti kaudzē. Domāts, ka vēlāk jāmeklē pašizgāzējs un draza jāved projām. “Aprēķinājām, kas tas maksās dārgi, un mums ar sievu radās ideja kaudzi apmūrēt, pārbērt ar melnzemi un izveidot akmensdārzu,” atklāj Pēteris. Tas pamazām top un pilnībā ir Diānas monopols. “Nevienu nelaiž tuvumā,” pajoko Pēteris.
Idejas skrien galvā daudz labāk
Lai uzceltu māju Brantos, Kokarēviči pārdevuši sievas mantoto īpašumu Malienas pusē, kā arī uzņēmušies kredītsaistības. “Ilgi spriedām, tas bija pārdomu laiks,” atzīst Pēteris. Tieši tāpēc viņš ir pārliecināts, ka atkāpties nevar un dzīve laukos būs pa īstam. “Šeit ieguldīts pārāk daudz darba, laika un līdzekļu, lai kaut ko mainītu. Te domas risinās un visādas idejas skrien galvā daudz labāk nekā pilsētas dzīvoklī. Ideju netrūkst, bet tās vēl pāragri atklāt,” saka Pēteris.
