Esmu pārliecināta, ka ikviena aktīva latvieša viens no karstākajiem vasaras sapņiem ir nokļūt pie jūras, izbaudīt veldzējošo peldi un sajust vēju jūras krasta priežu galotnēs. Valcēnieši un tuvākās apkārtnes iedzīvotāji ir mazliet priviliģēti, jo var izvēlēties doties atpūsties uz 90 kilometrus attālo jūras pludmali Pērnavā Igaunijā, vai mērot tikpat garo ceļu uz Limbažu pusi. Aizvadītajās brīvdienās kopā ar ģimeni un radiem devāmies atpūsties jūras krastā Salacgrīvas virzienā. Apstājāmies vienā no daudzajām bezmaksas autostāvvietām, no kuras līdz jūrai jāmēro vien daži soļi. Nezinu, kā to sauc, bet, jau izkāpjot no mašīnas, iestājās viegla prieka eiforija par gaidāmo atpūtu. Bruņojušies ar somām, dvieļiem un citām mantām, “pīļu gājienā” devāmies uz pludmali. Nokāpjot no asfaltētā laukuma, goda vārds, jutos kā ar mietu pa pieri dabūjusi. Skatam pavērās diezgan drausmīgs skats, jo visi mazie krūmeļi un garā zāle bija pilna ar cilvēku izkārnījumiem, tualetes papīra driskām un pat higiēnas paketēm. Nonākuši pludmalē un iekārtojuši atpūtas vietu, uzreiz skrējām peldēties. Taču atkal jutāmies kā ar aukstu ūdens spaini aplieti, jo nez no kurienes uz mūsu pusi vējš atpūta neciešamu salkanu smaku. Domājām, ka tā smird pūstošās jūras aļģes, bet, lai cik neticami tas izklausītos, turpat krastā pašā ūdens malā gulēja beigts ronis. Rodas jautājums, vai Latvijā, reklamējot sevi kā tūrisma zemi, tik tiešām trūkst saprašanas par elementārām lietām? Teiksiet, kādas ekstras var gaidīt, apstājoties bezmaksas autostāvvietā? Kaut vai elementāru koka tualetes būdiņu. Katru dienu dzirdam ierēdņus kliedzam par lielo bezdarbnieku armiju. Nu tad lai tie ilgstošie bezdarbnieki vasarā sakopj jūras krastu. Būtu mums līdzi mašīnā bijusi lāpsta, paši aprakstu nelaimīgo dzīvnieku. ◆
