Māksliniecei Lilitai Postažai ar Valku ir visnotaļ ciešas saites — savulaik bijušas vairākas lielas izstādes novadpētniecības muzejā un kultūras namā, nupat teātra festivāla “Tālvils” laikā kultūras namā bija viņas gleznu izstāde.
Māksliniecei Lilitai Postažai ar Valku ir visnotaļ ciešas saites — savulaik bijušas vairākas lielas izstādes novadpētniecības muzejā un kultūras namā, nupat teātra festivāla “Tālvils” laikā kultūras namā bija viņas gleznu izstāde. Ikdienā katrs kultūras nama apmeklētājs foajē redz mākslinieces monumentālo gobelēnu.
“Tālvila” organizators Aivars Ikšelis kādu brīdi raudzījies uz veco gobelēnu un nodomājis: cik ilgi tas var skumt viens pats? Viņš justos labāk, ja tam līdzās, kaut uz neilgu laiku, atrastos citi mākslinieces darbi. Domāts — darīts. Māksliniece bija pretimnākoša. “Aivars ir grandiozs avantūrists. Sākotnēji viņš lūdza apmēram četras bildītes, taču sapratu, ka ar to ir par maz,” smaida māksliniece.
Nu jau apmēram 10 gadus L. Postaža lielākoties glezno un pēta renesanses gleznošanas sasniegumus. Šī viņas interese bija redzama izstādē Valkā. Mākslinieces darbi pašlaik pasaulē ir ļoti pieprasīti, tāpēc var apgalvot, ka valcēniešiem ir laimējies — māksliniece rada iespējas savas jaunākās gleznas eksponēt tieši te. Diemžēl uz Valku neizdevās atvest viņas dēla Pauļa Postaža gleznas. Viņa darbi mākslas tirgū ir vēl pieprasītāki nekā mātes veidotās gleznas.
Šā veida glezniecība ir saprotama dažādu tautu cilvēkiem, jo L. Postažas darbi ir visiem zināmu simbolu pilni.
Māksliniecei piemīt nenovērtējama īpašība — meklēt un vēlreiz meklēt, lai radītu jaunas kvalitātes. Viņa nekad nav bijusi sevis atražotāja. Pašlaik viņas gleznās latviskais ir līdzās Bizantijas mākslas atradumiem un vērtībām.
Vēl viens L. Postažas darba lauciņš ir vizuālā tēla veidošana žurnālam “Mistērija”, turpinās aktivitātes arī biedrībā “Baltais aplis” un Rotari Angļu klubā.
– Kāda ir jūsu saistība ar Valku?
– Protams, lielai skatītāju daļai interesē mana daiļrade, taču man Valkā ir arī draugi — Aivars Ikšelis un Aija Sallu. Viņi šad un tad viesojas pie manis Rīgā. Tieši tāpēc bija neērti atteikties no uzaicinājuma parādīt jaunos darbos. Ik pa brīdim, kad dzīvē vai daiļradē ir noiets kāds posms, var rīkot izstādi.
– Jūsu intereses ietiecas vairākos virzienos, tostarp esat arī žurnāla “Mistērija” līdzautore. Tas ir vizuāli viens no elegantākajiem Latvijā izdotajiem žurnāliem. Kādai auditorijai tas paredzēts?
– Atbildu par tā ārējo izskatu. Izdevumā ir unikālas autorkolāžas. Nezinu, vai vēl ir kāds izdevums, kas spējīgs atļauties kaut ko līdzīgu. Žurnālā ir daudz mākslas. Tas nenozīmē vizuāli baudāmo mākslu. Māksla ir arī dzīvot. Mēs rādām, cik daudzveidīga ir pasaule, kā tajā orientēties un pēc iespējas labāk dzīvot.
– Kas, jūsuprāt, ir mistērija? Vai tās ir neizskaidrojamas parādības un lietas?
– Kā var šīm lietām neticēt, ja tās acīm redzami eksistē? Ir nozīmīgi, kā tās skaidrot. Ja šīs lietas skaidro ar mistikas palīdzību, tad tas ir vienpusējs skatījums, taču, ja skaidrošana notiek ar zinātniski pamatotām metodēm, tas ir interesanti ļoti plašam ļaužu lokam. Daudzi autori, kuri iesniedz rakstus mūsu žurnālam, ir ļoti kvalificēti un augsti izglītoti cilvēki — zinātnieki. Šīs publikācijas neraksta mistiķi vai garīgi slimi cilvēki, kuri redzējuši tādu vai citādu neizskaidrojamu parādību. Man simpātiska ir tāda mistika, kuru var pamatot zinātniski. Agrāk vai vēlāk viss tiek atklāts.
– Tomēr, tomēr, tiklīdz kaut kam neizskaidrojamam zinātnieki rod skaidrojumu, tā vairs nav mistika.
– Es domāju, ka “Mistērijā” nav nevienas publikācijas, kam nevarētu rast skaidrojumu. Jāpiebilst, ka katrai problēmai iespējami dažādi skaidrojumi. Agrāk vai vēlāk zinātnieki nonāks pie kopsaucēja. Tā ir noticis ar telekinēzi, dažādiem parapsiholoģijas aspektiem un citām savulaik par mistiskām uzskatītām parādībām. Zinātnieki ar matemātiskām metodēm ir atklājuši, ka pasaulē ir 10 dimensijas. Tajās ietilpst viss iedomājamais un neiedomājamais, ieskaitot Dieva esamību.
– Par Dievu. Baznīca tomēr principā noliedz mistiku un visu, kas ar to saistīts.
– Tomēr baznīca nekādā ziņā nenoliedz zinātni. Te nav pretrunu.
–Vēl viens jūsu darbības lauks ir biedrībā “Baltais aplis”, kuru pati nodibinājāt. Ko pašlaik dara tās dalībnieki?
– Jā, šo cilvēku kopu izveidojām 1991. gadā. Tolaik daudziem bija nepieciešams garīgs, psiholoģisks un cita veida atbalsts. Sabiedrībā krasi mainījās vērtību skala. Daudzi nokļuva apjukumā un nesaprašanā, tāpēc bija nozīmīgi stāstīt par patieso vērtību virzieniem. Divas reizes mēnesī savā pieredzē dalījās cilvēki, kuri vispārēju juku laikos spēja atrast gan garīgo, gan fizisko ceļu.
– Par vērtībām sabiedrībā. Vai materiālie labumi neieņem aizvien noteicošāku vietu? Cilvēka gudrību mēra ar banknošu žūkšņa biezumu viņa maciņā.
– Esmu pārliecināta, ka ne jau tikai materiālos labumos meklējama laime. Laime ir, ja tev galvā ir miers, līdzsvars un harmonija, ja esi spējīgs iztikt ar mazumiņu un nenojukt prātā, ja tev ir daudz naudas. Vislielākā traģēdija iestājas tad, ja sāc sevi salīdzināt uz augšu. Cilvēks nokļūst tuvu izmisumam. Piemēram, Ķīnā vai Indijā cilvēks izdzīvo ar sauju rīsu dienā un nedomā, ka tas ir maz. Cik aplami uz viņu fona izskatās cilvēki, kuri par traģēdiju uzskata situāciju, kad nevar atļauties braukt ar lepnu mašīnu vai pusdienot smalkā restorānā.
– Cilvēks ir tā iekārtots, ka viņam grūti apjaust lietu patieso vērtību, turklāt nepārtraukti tiek izdarīts psiholoģisks spiediens, ja viņš pirks aizvien jaunākas un modernākas preces, kas darīs viņu laimīgāku.
– Nevienā valstī visi cilvēki nav bagāti. Esmu vairākkārt bijusi Indijā un redzējusi arī dāvanas lūdzošus cilvēkus, parasti gan lielpilsētās. Redzu, ka viņiem nepieder nekas, izņemot trauciņu ēdienam un vienīgo tērpu mugurā. Kad nomira tautas līderis Gandijs, viņam piederēja tikai brilles, spieķis un viens kokvilnas apmetnis. Interesanti, ka šo nabaga ļaužu acīs ir nevis izmisums, bet atklāts, labestīgs un saulains smaids. Šie cilvēki ir apmierināti un priecājas par to, kas viņiem ir. Pastāv iespēja, ka varētu nebūt pat tā. Tāpēc, nedod Dievs, salīdzināt sevi ar tiem, kuriem dots vairāk.
– Protams, virsotnes iekaro tikai azartiski un ļoti pragmatiski cilvēki.
– Nekādā gadījumā nedrīkstam nicinoši izturēties pret bagātiem cilvēkiem, jo tad nebūtu labdaru, kas būvē dievnamus, sabiedriskās ēkas un jaunas pilsētas. Visam ir sava vieta.
– Jūsu glezniecība allaž mainās. Vēl pirms dažiem gadiem darbi bija itin austrumnieciski. Nu strādājat Bizantijas skolas ietekmē. Kas nosaka jūsu ceļu mākslā?
– Strādājošs, turklāt radošs cilvēks allaž mainās. Visbiežāk viņš pat nezina, kāpēc tā notiek un uz kuru pusi vedīs turpmākais ceļš. Ieskatoties mākslinieku daiļradē, redzam, ka kāds viņa periods mums patīk vairāk, cits mazāk. Nav tādu ievērojamu mākslinieku, kas visu mūžu dara vienu un to pašu. Ikviens mākslinieks meklē sev tīkamāko izpausmes veidu visu mūžu. To var salīdzināt ar amatnieka darbu. Vai tas būs īsts galdnieks, ja viņš pratīs izgatavot tikai viena veida ķeblīti un tādus darinās visu mūžu? Viņš sevi tikai kopēs.
– Savulaik jūs Latvijā bijāt ļoti pazīstama tekstilmāksliniece. Kādas attiecības jums pašlaik ir ar gobelēnu?
– Nekādas. Es nesaku, ka manas attiecības ar šo mākslas žanru ir beigušās, taču pašlaik pieņemamu pasūtījumu nav, turklāt man ļoti patīk tieši tas, ko daru tagad. Es nezinu, kas būs turpmāk.
– Cik lielā mērā mākslinieks pašlaik ir arī komersants. Iztikai taču kaut kas arī jānopelna, un tas iespējams tikai pārdodot darbus.
– Tā ir sarežģīta tēma, par to grūti runāt. Tā vai citādi, sabiedrībā ir jābūt cilvēku pulkam, kuriem patīk konkrētā mākslinieka darbi, turklāt viņi tos arī pērk.
– Mākslas vēsturē ir ne mazums precedentu, kad sabiedrība mākslinieka nozīmību aptver ilgi pēc viņa nāves. Tas nozīmē, ka mākslinieks ir apsteidzis savu laiku. Gleznotājs Vinsents van Gogs dzīves laikā spēja pārdot tikai vienu audeklu. Tagad viņa darbi maksā miljonus.
– Šim jautājumam ir vairāki aspekti. Izņēmumi tikai apstiprina likumu, ka, cilvēkam esot īstajā vietā un īstajā laikā, viņa darbs tiek novērtēts.
– Kāpēc jūsu pašreizējos darbos galvenais tēls allaž ir sieviete?
– Tā gluži nav. Beidzamajā manu darbu katalogā ir arī divi vīrieši. Es gleznoju simbolos, un man šķiet, ka sieviete šim nolūkam ir vispateicīgākā. Tā ir neaptverami skaista. Ir jau bijuši laiki, kad vīrietis simbolizēja spēku un varenību, jo īpaši sociālistiskā reālisma glezniecības periodā. Nejūtu nepieciešamību attēlot cilvēku spēku un varenību. Man vairāk rūp harmonija, trauslums un maigums.
– Kā jūs ieraugāt savus tēlus? Jādomā, ka tas ir ļoti sarežģīts psiholoģisko pārdzīvojumu un filozofisko meklējumu process, kas balstās uz visu iepriekšējās dzīves pieredzi. Nevarētu taču būt, ka lietojat kaut kādus stimulatorus.
– Es nelietoju stimulatorus (smej). Saprotiet, mākslas darbs ir kā rokraksts. Katram cilvēkam tas ir atšķirīgs. Ja mākslinieks var atraisīties un gleznot tā, kā viņš jūt, tad tas ir absolūti neatkārtojami. Tieši gleznošanas procesā jūtu, ka man jāizmanto tāds vai citāds simbols.
– Cilvēkam, kurš nav dziļi iekšā mākslas procesos, nav interesējies par mākslu vēsturi, tomēr ir grūti saprast, kā var ieraudzīt irreālas ainas, tādas vīzijas, kas reālaja dzīvē nav sastopamas?
– Es te vēlos vilkt paralēles ar dzeju. Vai dzejnieku uzburtās ainas iespējamas reālajā dzīvē? Cilvēki šausminās un brīnās par filmu “Da Vinči kods”. Neviens nesaprot, vai tur rādītais varētu būt taisnība. Tā ir tēlu, tostarp arī simbolu valoda, kas cilvēkus ievelk mākslā un rosina saprast ne tikai tās pasauli, bet arī sevi.
– Simboli tomēr nav viennozīmīgi, jo dažādu tautu kultūrā tos izprot atšķirīgi.
– Jā, bet man ir sava simbolu sistēma, kas balstās uz vairāku kultūru tradīcijām. Piemēram, putns ir dvēseles simbols. Mēs nezinām, kur pēc nāves tā aizlido. Cilvēki samierinās ar domu, ka tā aizlido, bet neizrāda interesi, kurp un kā tā lido. Iespējams, ka tieši putna spārni to aiznes Visumā. Jo īpašu mistiku es saskatu procesā, kad putns pabaro putnu. Es pazinu kādu gados vecu mistiķi. Viņa sacīja: “Ja tev dzīvē ir kādas nepatikšanas vai neveiksmes, paņem graudus un aizej pabarot putnus. Visas tavas nelaimes aiznesīs vēji.” Zinu, ka šo metodi izmanto cilvēki ar alkohola problēmām. Viņi regulāri dodas barot putnus un domā par savu sāpi. Palīdz. Es dzīvoju mājas augšējā stāvā. Reizēm pabaroju kaijas.
– Šķiet, jūs sievietes gleznojat tādas, kādas viņas vismaz vēlētos būt, jo izskatīties tādām pašlaik ir gandrīz neiespējami.
– Man ir vedekla, trīs mazmeitas un daudzas tuvu pazīstamas sievietes. Nekad negleznoju vienu konkrētu sievieti. Esmu izvēlējusies visnotaļ sarežģītu ceļu — dažādu indivīdu īpašības un īpatnības iemiesot jaunā tēlā. Atceros, savulaik vīrs Pēteris gleznoja manu portretu. Biju ļoti neapmierināta, jo izskatījos pārlieku skarba. Viņš mani mierināja un sacīja, lai uzlūkoju šo bildi pēc 20 gadiem, un tad priecāšos, cik glīta esmu. Ar konkrētu cilvēku portretiem patiešām ir sarežģīti — neviens nav perfekts, tiklīdz uzgleznoju tādu, kāds viņš ir, jūtu ne lielu, tomēr uzstājīgu pasūtītāja neapmierinātību.
***
FAKTI
Par Lilitu Postažu:
dzimusi 1941. gada 23. jūnijā,
1971. gadā absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Tekstilmākslas nodaļu,
piedalījusies gandrīz 30 grupu izstādēs dažādās pasaules valstīs,
sarīkojusi 20 personālizstādes Latvijā, Igaunijā, Kanādā, Itālijā un ASV,
viņas gleznas ir 12 valstu muzejos un privātkolekcijās,
1982. gadā saņēmusi Latvijas Mākslinieku savienības medaļu par gada radošāko darbību,
1983. gadā saņēmusi Padomju Savienības Mākslas akadēmijas diplomu un Baltijas republiku Dekoratīvās mākslas triennāles medaļu.
