Trešā veiksmīgākā sieviete uzņēmēja Latvijā Gunita Ābola šobrīd grib veltīt laiku arī sev To, ka sarunājos ar trešo veiksmīgāko sievieti uzņēmēju Latvijā, ir grūti atcerēties Gunitas Ābolas nesamākslotās vienkāršības dēļ.
Trešā veiksmīgākā sieviete uzņēmēja Latvijā Gunita Ābola šobrīd grib veltīt laiku arī sev
To, ka sarunājos ar trešo veiksmīgāko sievieti uzņēmēju Latvijā, ir grūti atcerēties Gunitas Ābolas nesamākslotās vienkāršības dēļ. Uzņēmuma “AMG Eksports” valdes priekšsēdētāja arī pati atzīst: “Man nepatīk ārišķības.”
Neraugoties uz to, viņa nesen nokļuva sabiedrības uzmanības centrā pēc žurnālā “Pastaiga” publicētā 100 Latvijas turīgāko sieviešu saraksta. Tajā Gunita Ābola atzīta par trešo veiksmīgāko uzņēmēju sievieti Latvijā.
Pēc jaunas publicitātes Gunita nealkst. Uzņēmēju uz šo interviju “Ziemeļlatvija” aicināja pēc viņas bijušās klasesbiedrenes Smiltenes vidusskolā, tagad dzejnieces Marikas Svīķes ierosinājuma.
Marika raksturo Gunitu kā sirsnīgu, vienkāršu un simpātisku sievieti, kura nav kļuvusi augstprātīga, sasniedzot augstu sociālo statusu sabiedrībā. Publicējot jau minēto turīgāko sieviešu sarakstu, norādīts, ka pirmajā desmitniekā iekļautas uzņēmējas, kuras savu mantisko un sociālo statusu nav ieguvušas mantojuma vai radniecības ceļā, bet gan sasniegušas pašas ar savu darbu un talantiem.
Sarakstā trešajā vietā ierindota kokmateriālu tirgotājas SIA “AMG Eksports” īpašniece Gunita Ābola.
“Mani vienmēr “Ziemeļlatvijā” interesējuši raksti par novadniekiem, kuri ikdienā nedzīvo un nestrādā Smiltenē, bet, par kuriem izlasot, sajūti, — viņi nemaz nav projām un neaizmirst savu pilsētu. Tie ir cilvēki, kuri pelnījuši, lai par viņiem uzraksta avīzē. Tāda ir arī Gunita,” uzskata Marika.
2004. gadā Gunita Ābola saņēma Smiltenes pilsētas augstāko apbalvojumu — Goda medaļu — par ilgus gadus sniegto finansiālo atbalstu Smiltenes Tautas deju ansamblim “Ieviņa”.
Uzņēmēju Gunitas un Anda Ābolu ģimene ikdienā regulāri neuzturas Smiltenē. Viņiem ir īpašums arī Jūrmalā. Tur ģimene dzīvo biežāk meitu dēļ. Līga (18 gadu) mācās vidusskolā Rīgā. Paula (5 gadi) apmeklē Jūrmalas sākumskolu.
Taču vismaz divas dienas nedēļā Gunita Smiltenē uzturas regulāri, jo šeit kārto sava uzņēmuma lietas. Smiltenē strādā grāmatveži.
– Darbojamies nekustamo īpašumu, meža un kokmateriālu eksporta nozarē. Tagad gan to sauc par piegādēm Eiropas Savienībai. Taču zāģmateriālu tirgus vairs nav tik pieprasīts, tāpēc šī nozare jau aptuveni trīs gadus mums palikusi otrajā plānā. Vairāk darbojamies mežizstrādē un nekustamā īpašuma iegādē un pārdošanā. Tāpēc arī rezultāti ir labāki, kas ierindoja manu uzņēmumu tik augstā vietā. Pērkam mežus, zemi, kā arī apbūves zemes interesantās vietās. Meži vairāk koncentrēti Vidzemes pusē, tāpēc arī esam šeit.
Vēl mums ir ar Smilteni saistīts nākotnes projekts par savrupmāju un mazstāvu dzīvojamās apbūves ciematu. Iegādājāmies zemi Smiltenes pagastā. Smiltene ir ļoti attīstīta pilsēta, un tai jāpaplašinās. Mūsu doma ir tāda, ka cilvēki ciematā varēs nopirkt zemes gabalu ar sakārtotu infrastruktūru un jau izstrādātu apbūves projektu, lai katrs tai nedomātu savu variantu. Gribam, lai veidojas ārēji glīts ciemats ar vienota stila apbūvi, kurā cilvēkiem ir patīkami dzīvot.
Ciemats netaps ātri, jo vispirms ir vajadzīgi lēmumi, detaļplānojumi un pagasta attīstības plāns. Tas viss kopumā būs vairāku gadu process. Domāju, cilvēkiem būs interese dzīvot tādā ciematā. Smiltenē neapšaubāmi ir aktīvi ļaudis, un tas priecē. Strādājam Rīgā un Jūrmalā, un atgriezties Smiltenē, tās sakārtotajā vidē, mums vienmēr ir patīkami. Bieži braucam ar velosipēdiem un priecājamies par piepilsētas mežos sakārtotajām velotakām. Tā nekur nav, kā Smiltenē.
– Smiltenieši zina, ka esi uzņēmēja un vadi uzņēmumu “AMG Eksports”. Turklāt tie, kuri lasījuši “Pastaigu”, zina, ka esi atzīta par vienu no veiksmīgākajām uzņēmējām Latvijā. Kura ir tava darbības joma uzņēmumā?
– Skatos finanšu lietas, kur ko ieguldīt. Savulaik absolvēju Latvijas Universitātes Finanšu un tirdzniecības fakultāti. Pašai šķiet, ka daru to, ko esmu mācījusies un saprotu. Tas ir patīkami.
– Citā intervijā tu atklāji, ka celies ar domu par darbu un ej gulēt, domājot par darbu.
– Domāju, tas ir raksturīgi visiem privātuzņēmējiem. Tāpēc arī iekļuvu Latvijas sieviešu uzņēmēju Top 10, ar ko lepojos. Šī augstā vieta man ir pagodinājums. Tie, kuri cītīgi izlasīja rakstu “Pastaigā”, varēja saprast, ka Top 10 iekļautas sievietes, pārsvarā lielu uzņēmumu direktores, kuras panākumus sasniegušas ar savu darbu.
– Vai tagad jūti atbildību noturēt sasniegto līmeni?
– Manā dzīvē pienācis periods, kad mazlietiņ gribu padomāt par sevi. Jaunākā meita ir paaugusies. Pirms tam ar grūtībām varēju vienlaikus veltīt uzmanību darbam un meitai, jo savam bērnam neko negribu atraut. Visi tuvinieki un draugi zina, ka ļoti nopietni attiecos pret bērnu audzināšanu. Tas pat bija labi, jo bērns man bija nopietns iemesls mazliet apstāties un neiekarst darbā. Tagad ir laiks, kad gribas paceļot, jo līdz šim tas bija iespējams ļoti maz.
– Šobrīd Latvijā pārsvarā sabiedrībai tiek rādīts turīgu cilvēku dzīves ārējais spožums, nepieminot, kā tas ir sasniegts. Tas faktiski mudina citus cilvēkus censties dzīvot kaut nedaudz līdzīgi, izmantojot jebkurus paņēmienus.
– Katrs cilvēks nav radīts uzņēmējdarbībai, taču visi to nesaprot. Rezultātā ir neveiksmes, nelaimīgi, pārkreditējušies cilvēki un izjukušas ģimenes. Ja ir idejas, ir jāprot rēķināt tām līdzi, salikt tās pa plauktiem. Tas ir ilgs process. Visiem tas neizdodas. Deviņdesmito gadu sākumā visi bijām vienādi un atradāmies uz vienas starta līnijas, bez mantota pamatkapitāla, ko ieguldīt biznesā. Kredītus piešķīra ar ļoti augstiem procentiem. Svarīga bija māksla rēķināt un strādāt. Daudzi saka, ka kopā ar vīru veidojam ļoti labu tandēmu. Andim ir lieliskas idejas. Tas, kas ir paveikts, nav tikai mans sasniegums, bet mūsu kopīga darba rezultāts.
Man tagad ir filozofiska attieksme. Cilvēkam vajag tikai tik, cik vajag, lai varētu labi dzīvot. Ja, pelnot naudu, jādzīvo vienā skriešanā un nav laika audzināt savus bērnus, aprunāties ar viņiem, ja ir kaudze naudas, bet nav attiecību, tad tam nav jēgas.
– To nesapratīs cilvēki, kuriem pirms algas dienas makā regulāri pietrūkst naudas.
– Protams, ir labi, ja ikdienā nav jādomā par to, ka nav naudas, lai paēstu. Taču, ja nauda ir, nav jēgas dzīties, lai tās būtu vairāk un vairāk. Man ir svarīgas attiecības ar bērniem. Gribu būt ar viņiem kopā un dot savu pieredzi. Svarīgākais ir nevis iedot bērnam naudu, bet gan makšķeri — mākslu dzīvot un strādāt, lai vēlāk nav bail no jebkura darba, lai viņš pats prot dzīvot un noķert savu lomu. Citādi bērni vēlāk dzīvē var sāpīgi ciest no citiem cilvēkiem tikai tāpēc vien, ka vecāki viņiem nav iemācījuši vajadzīgas lietas — sirsnību, saticību, spēju komunicēties. Tas viss ir ļoti svarīgi šajos laikos.
– Paziņas tavā raksturā uzteic sirsnību un vienkāršību. Kā tu to esi spējusi saglabāt?
– Ir cilvēki, kurus sabojā pat mazs naudas daudzums, par kuru viņi tomēr nopērk labāku auto, lai tikai izrādītos. Es zinu, ka ar mani nekas tamlīdzīgs notikt nevar. Man šādi cilvēki šķiet smieklīgi, it sevišķi tādi, kuriem jau ir ģimene. Bērni to visu redz, un tad mēs brīnāmies, kas notiek ar jauno paaudzi — kāpēc viņi ir tik ārišķīgi un lepni. Es nāku no laukiem un ar to lepojos. Uzaugu Raunā. Vecmāmiņa dzīvoja Launkalnes pagastā. Katru vasaru pavadīju pie viņas un ar patiku palīdzēju. Māku daudzus lauku darbus. Vienkārši darbi mani nekad nav baidījuši, arī tagad ne.
Man patīk lauki, daba. Ceļojot pa lielām pilsētām, jau dienas laikā zaudēju enerģiju. Savukārt daba mani uzlādē. It īpaši fascinē kalni. Tie dod pamatīgu enerģijas lādiņu. Parasti mums ceļojumi saistās ar kalnu slēpošanu, jo esam sportiski cilvēki. Taču šovasar aizbraucām uz Alpu kalniem vasarā. Paši sastādījām piecu dienu ceļojuma plānu un devāmies kalnos kājām. Dienā nogājām 30 un vairāk kilometru. Redzējām ziedošas Alpu pļavas, govis un aitas ar zvaniņiem kaklā ganībās. Tā bija lieliska atpūta.
– Zinu, ka tev joprojām patīk strādāt dārzā.
– Mans otrs darbs varētu būt dārzu iekārtošana. Esmu to iekopusi pie mūsu mājas Smiltenē. Arī Jūrmalas mājā pati strādāju dārzā, to veidoju un stādu puķes. Vasarā tur ir ļoti daudz krāsainu ziedu. Cilvēki brauc skatīties un fotografēt. Diemžēl tam ir arī sliktā puse. Ir apgrūtinoši dzīvot, ja tik daudz ļaužu fotografējas pie mājas. Ar to ģimenē jau esam apraduši un uztveram ar humoru.
No preses izvairos, jo esmu lasījusi pietiekami daudz nepareizu faktu par pazīstamiem cilvēkiem. Rezultātā vairs nespēju noticēt, ka viss, ko raksta avīzēs, ir patiesība.
– Viens no taviem un Anda ieguldījumiem skaistas vides veidošanā ir paveiktais vienā no jūsu īpašumiem, proti, Rankas muižas sakopšanā Gulbenes rajonā.
– Tā ir vairāku gadu garumā kopta un lolota vieta. Mums izdevās atrast cilvēku, kurš tur strādā tikpat rūpīgi kā savā sētā.
No pils ir palikušas tikai drupas. Tās attīrījām un sakopām, tāpat arī parku. Ir sakārtota visa apkārtējā vide. Trijos gados atjaunojām tiltu, dīķus, ieguldījām ļoti lielus līdzekļus apkārtnes sakopšanā. Īstenojām Eiropas Savienības projektu, un tagad muižā ir arī ļoti skaisti sakārtoti pievedceļi.
Taču arī Smilteni nedomājam aizmirst. Es labāk atbalstu Smilteni, nevis kādu citu vietu, kurā mēs neesam pazīstami. Uzskatu, ka tur, kur cilvēks uzaudzis un gājis skolā, viņš ir pazīstams, un tur arī jāpalīdz.
