Pasaulē prestižākajam daudzdienu velobraucienam “Tour de France 2013” Latvijā, it īpaši Smiltenes pusē, ne viens vien sporta līdzjutējs sekoja līdzi ar pastiprinātu interesi.
Šogad sacensības notika tikai Francijas teritorijā. “Tour de France” Krievijas komandas “Katusha” sastāvā debitēja latviešu profesionālais riteņbraucējs, 26 gadus vecais smiltenietis Gatis Smukulis. Neraugoties uz sāpīgu kritienu, Gatis izturēja līdz galam visus posmus. Pavisam to bija 21 ar kopējo garumu 3403,5 kilometri. Kopvērtējumā smiltenietis ierindojās 119. vietā 169 sportistu konkurencē. Absolūtajā kopvērtējumā uzvarēja un daudzu sportistu kāroto dzelteno līdera krekliņu ieguva brits Kristofers Frūms. Viņa rezultāts – 83:56:40. Otro vietu ieņēma kolumbietis Nairo Kintana (“Movistar”), trešo – Gata Smukuļa komandas biedrs Hoakins Rodrigess. Savukārt Gatis jau pirms starta “Tour de France” “Ziemeļlatvijai” uzsvēra, ka viņa galvenais uzdevums šajās sacensībās būs strādāt komandas “Katusha” līdera Hoakina Rodrigesa labā. Gatis pēdējā posmā ieņēma augsto 29. vietu un kopvērtējumā saglabāja 119. vietu. Aizvadītajā nedēļā Gatis uz pusotru dienu ieradās Smiltenē, un “Ziemeļlatvija” izmantoja iespēju, lai uzaicinātu viņu uz interviju.- Vai “Tour de France” iespaidā tagad, atgriežoties ierastajā dienas režīmā, nejūties kā citā realitātē?- Nē. Mājās ir forši atgriezties. Īstenībā “Tour de France” šogad pagāja diezgan smagi. Tikai pāris etapos varēju izbaudīt cilvēku pūli, tās emocijas, kas valdīja apkārt. Dienas garumā sanāca pabraukt garām turpat vai miljonam cilvēku, it sevišķi kalnos. Tur skatītāji vietas ceļa malās ieņem pat pāris dienas iepriekš, lai redzētu “Tour de France”. Bet sacensības ir sacensības. Uzdevumi visur ir vieni un tie paši, kaut gan spriedze un atbildība “Tour de France” ir lielāka, jo tās skaitās lielākās sacensības pasaulē. Uzmanība tām tiek veltīta no visām valstīm, un atbildība, kā tu parādi komandu, ir cita. Atbraucot mājās, tagad jūtos kā brīvdienās, un pašsajūta mājās ir vislabākā.- Kā atslēdzies no “Tour de France” radītās lielās slodzes un noguruma?- Nedēļu vajadzēja, lai atietu vaļā un pašsajūta mazliet uzlabotos. Kad es atbraucu, pirmo nedēļu nebiju īsti kustināms. Nogurums bija mežonīgi liels. Šī ir pirmā nedēļa (no 29. jūlija līdz 4. augustam – redakcijas piezīme), kad ir kaut cik laba pašsajūta un varu iziet cilvēkos un parunāt. – Ko “Tour de France” no tevis prasīja?- Visu, īstenībā pat mazliet vairāk. Tā es agrāk nebiju ar sevi cīnījies, kā “Tour de France”. Katra diena nāca smagi, it sevišķi pēc otrā kritiena. Pirmo reizi kritu septītajā etapā, otro reizi – laikam 14. Pirmajā reizē mani notrieca no aizmugures. Priekšā vairāki braucēji jau bija nokrituši, pārējie apstājušies un aizmugurē braucošie nepaspēja sabremzēties, jo ātrums bija liels. Pēc krietiena man apkārt gūžas kaulam bija hematoma. Otrajā reizē komandas masieris pēdējā brīdī mani ieraudzīja ēdināšanas punktā un neveiksmīgi iedeva maisiņu. Trāpīja pa velosipēda stūri un izsita stūri ārā no rokām. Tas kritiens man sanāca diezgan smags. Noberzu sānus, kāju, gurnu. Pēc tā kritiena tad arī viss beidzās. Masieris, protams, pārdzīvoja, pēc tam trīs dienas atvainojās. – Bet tu taču aizbrauci līdz galam, finišam Elizejas laukos.- Jā, protams. Taču pašsajūtas vairs nebija. Tikai uz beigām sāku mazliet atkopties. – Kā tiki ar savu uzdevumu galā palīdzēt komandas līderim Hoakinam Rodrigesam? – Kopvērtējumā Rodrigess bija trešais un tika uz pjedestāla. Tas arī bija mūsu komandas galvenais uzdevums, jo, kamēr komanda “Katusha” pastāv, uz “Tour de France” pjedestāla tās sportisti vēl nav bijuši. Cilvēki bija laimīgi, priecīgi. Rodrigesam pirmie divi etapi aizgāja smagi, bet pēdējā nedēļā viņam bija ļoti laba pašsajūta, un viņš daudz atvinnēja atpakaļ. Domāju, ka savu darbu izpildīju par 110 procentiem, kaut gan fiziskā pašsajūta man bija daudz labāka pagājušajā gadā, daudzdienu velobraucienā “Giro d ‘Italia”. – Kā reāli izpaudās tava palīdzība Rodrigesam?- Man bija jāpalīdz viņam iekārtoties labākā vietā. Ja grupā ir 200 cilvēki, tad man Rodrigess bija jāaizvada līdz priekšai. Es braucu pa priekšu, un viņš brauca aiz manis. “Tour de France” komandu un līderu ir daudz, un beigās jau ātrums bija līdz 60 kilometriem stundā. Ceļš ir pilns, komandas cita citai blakus un mēģina savu līderi noturēt priekšā. Tie, kuri palīdz, brauc pa priekšu, bet līderi brauc aizmugurē un sāk dzīt kalnos. Līdz tam viņi tiek vadāti labā pozīcijā, lai paši tam netērētu tik daudz enerģijas. – Tev taču loģiski arī pašam gribas reiz būt līderim, nevis palīgam?- Lai to gribētu, pašam arī kaut kas jāvinnē. Ir riteņbraucēji, kuriem ir izteiktas konkrētas sportiskās īpašības. Vieni izteikti brauc kalnā, citiem ir labs sprints. Līdz ar to ir lielāka iespēja uzvarēt. Taču ir daudzi tādi kā es, kuri brauc individuālo braucienu, taču arī tajā ir ļoti daudz un smagi jāstrādā, lai parādītu labu rezultātu. Mēs neesam tik ātri, lai vinnētu finišā, un esam par smagu, lai vinnētu kalnos. Tie, kuri brauc kalnos, sver 60 līdz 65 kilogramus, bet mēs sveram aptuveni 80 kilogramus.- Paraksturo “Tour de France” etapus. Kuri tev bija grūtākie? – Uz to kondīciju, kāda man tobrīd bija “Tour de France”, tie bija vidēji kalnainie. Kalnos pārbraucieni bija īsi – trīs vai četri kilometri. Kalniem pāri brauca visa grupa. Ātrums vienmēr bija liels, un, ja vēl pašsajūta nav diez ko laba, tad šādi pārbraucieni izvēršas par vissmagākajiem. Jācenšas palikt grupā un neatpalikt no vadošās grupas pēc iespējas ilgāk. Tas prasa visvairāk spēka. Vissmagākie man bija etapi pēc otrā kritiena līdz nākamajai brīvdienai (sportistiem bija tikai divas brīvdienas 23 dienu laikā – redakcijas piezīme). Taču “Tour de france” reljefs nav pats smagākais. Ātrums gan varētu būt vislielākais. Visi riteņbraucēji šajās sacensībās vēlas būt formā, jo tās ir visprestižākās. Līdz Alpiem mums vidējais ātrums bija kādi 43 kilometri stundā, bet vismazākais bija pēdējā nedēļā, kad četras pēdējās dienas braucām pa kalniem 2000 metru augstumā un nedaudz vairāk. Piedevām Francijā tajā laikā bija nežēlīgs karstums, 35 līdz 38 grādi. – Vai tagad tev ir iedots atvaļinājums, lai vari atpūsties? – Brīvas dienas bija iedotas pagājušajā nedēļā, bet oficiāli atvaļinājums sāksies tikai pēc sezonas, ziemā. Latvijā būšu līdz 11. augustam. Pēc tam braukšu uz sacensībām Beļģijā. Dažādas sacensības būs augustā un septembrī. Septembra beigās piedalīšos pasaules čempionātā Itālijā. Grupas braucienā šogad nestartēšu. Braukšu individuālo un komandas braucienu un tad došos mājās – uz Latviju. Te palikšu oktobrī un novembrī, un tad ir doma braukt projām uz Spāniju. Tur man ir vēl viens dzīvoklis, ko īrēju kopā ar draugu. Mūsu komandai bāzes vieta skaitās Itālija, taču mēs katrs dzīvojam un trenējamies, kur nu kurais. Komandas mītnes mums nav. Ir tikai ofiss un vieta, kur stāv riteņi.- Uz cik ilgu laiku tev ir līgums ar “Katushu”?- Tagad gaidu. Vajadzētu būt uz vēl diviem gadiem. Ar šo komandu esmu apmierināts. Kalendārs vienmēr ir labs, un sacensības ir labas. Komandā esam 30. “Tour de France” braucām deviņi un visi izturējām līdz beigām.
