Nesen no ceļojuma uz Apvienotajiem Arābu Emirātiem atgriezās Valkas luterāņu mācītājs Arnis Bušs ar sievu Gintu.
Nesen no ceļojuma uz Apvienotajiem Arābu Emirātiem atgriezās Valkas luterāņu mācītājs Arnis Bušs ar sievu Gintu. Viņš aicina visus, kuriem tas iespējams, apskatīt šo valsti, jo pēc pārdesmit gadiem tā būs pavisam citāda — līdzīga Amerikai un Rietumeiropas valstīm, turklāt būs jārēķinās ar lielākām ceļojuma izmaksām.
“Gribējām nokļūt kaut kur tālāk par Turciju un Ēģipti un iepazīt to, ko sauc par arābu pasauli. To izdarīt nav tik vienkārši, kā šķiet pirmajā mirklī. Vēlējāmies redzēt fundamentālu islāmu, bet tajā pašā laikā mūsdienīgu un modernu pasauli,” stāsta A. Bušs. Tieši tāpēc izvēle krita uz Emirātiem, turklāt tā bija arī nepiepildītu bērnības sapņu īstenošana.
Pilsoņi — piektā daļa no iedzīvotāju skaita
Bušu ģimene šo braucienu bija plānojusi, un pēdējā brīža piedāvājums plānoto uzdevumu finansiāli ievērojami atviegloja. No Rīgas ar čarterreisu pēc sešu stundu lidojuma tūristi nokļuva tieši Dubaijā. Nolaižoties tur, grupas dalībnieki izjuta patīkamu “Latvijas vasaru”. Pavasaris valstī sākas, kad arā ir plus 30 grādu. Visās sabiedriskajās vietās un transporta līdzekļos ir klimata regulēšanas iekārtas. Šajā valstī ir tikai sāļa jūra un smilšains tuksnesis. Viss pārējais ir cilvēka roku un finansiālo iespēju radīts. Naftas Arābu emirātos ir mazāk kā Kuveitā, Irākā un citās apkārtnes valstīs. Galvenā atšķirība ir tāda, ka valdošā dinastija par naftu nopelnīto naudu neizmantoja ambiciozu ģimenes projektu īstenošanai, bet investēja savas valsts infrastruktūras sakārtošanā. Ir nopirkti daudzi labākie Eiropas un Amerikas prāti, lai kļūtu par savdabīgu Austrumu Šveici. Valdība rūpējas, lai valstī valdītu miers un labklājība. Piemēram, tuksnešainā zeme, kuru angļi pameta 50. gadu sākumā un kura nevienam nebija vajadzīga, tagad ir dārgākā pasaulē.
Valsts izaugsme ir notikusi pēdējo 50 gadu laikā. Naftu atrada 1958. gadā, bet tās eksports sākās pēc četriem gadiem. Pirms tam valstī valdīja neiedomājama nabadzība. Vienīgais ienākumu avots bija pērļu zvejniecība, bet, kopš japāņi tās sāka audzēt akvārijos, jūrā meklētās pērles nebija konkurētspējīgas. Interesanti ir tas, ka nabadzību piedzīvojušo cilvēku paaudze vēl ir dzīva. “Ir pamats domāt, ka pēc šīs paaudzes aiziešanas valstī notiks izmaiņas. Emirātu jaunieši parasti studē Eiropā un Amerikā, bet meitenes apmeklē vietējās augstskolas. Lielākajās pilsētās ir daudzu pazīstamu Eiropas un Amerikas universitāšu filiāles. Valstī joprojām jūtama spēcīga angļu ietekme,” novērojis mācītājs.
Arābu Emitātos ir tikai apmēram 700 tūkstoši pamatiedzīvotāju — pilsoņu. Ārzemniekiem ir gandrīz neiespējami iegūt šīs valsts pilsonību. Pavisam valstī ir 3,8 miljoni iedzīvotāju, kuri, neskaitot pilsoņus, ir ieguvuši uzturēšanās un darba atļauju.
Lai izšķirtos, vīram jāsaka “brīva, brīva, brīva”
Jautāts, kas visvairāk pārsteidza šajā valstī un vai priekšstati par to atbilda īstenībai, A. Bušs atzina, ka visi priekšstati par šo valsti bija jāmaina. Interesanti bijis iepazīt ģimenes dzīves aspektus. Korāns atļauj ģimenē uzturēt ne vairāk kā četras sievas. “Ir jābūt ļoti turīgam, lai nodrošinātu lielu ģimeni. Minimālā prasība — katrai sievai jābūt savai mājai. Vīram mājas nav. Tas nozīmē, ka pie vienas no sievām viņš ir spiests dzīvot. Dabā viegli ieraudzīt, kurā ģimenē ir vairākas sievas, — ja redzamas divas, trīs vai četras mājas, starp kurām nav nožogojuma, tas nozīmē, ka šīs mājas pieder vienai ģimenei, turklāt, cik māju, tik sievu vīram pieder. Mūsu gide lietuviete, kura tur dzīvo jau astoņus gadus, apgalvoja, ka par katru sievu viņas tēvam jāsamaksā līdz 100 tūkstošiem dirhamu, tas ir, apmēram 36 tūkstoši dolāru. Tā ir iemaksa gadījumam, ja ar vīru notiek kāda nelaime vai arī ir jāizšķiras,” stāsta A. Bušs. Šķiršanās process Emirātos ir ļoti vienkāršs — trīs reizes jāpasaka “brīva, brīva, brīva”, un laulība ir izšķirta. Sieva dodas atpakaļ pie tēva un var pārtikt no iemaksātās drošības naudas, ja neapprecas vēlreiz. Bērni līdz 14 – 16 gadiem dzīvo pie mātes, bet pēc tam pie tēva. Nereti maģiskie vārdi “brīva, brīva, brīva” tiek pateikti, bet pēc dažām dienām vai nedēļām vīrs dodas sievai pakaļ un aicina atpakaļ ģimenē. Šī procedūra iespējama trīs reizes, bet pēc tam jau sieva ir tiesīga pateikt “brīvs, brīvs, brīvs”.
Mācītājs piebilst, ka viņa stāstīto nevajag pieņemt kā absolūtu patiesību, jo “parastam kristietim izprast austrumu ģimeni nav iespējams”, ja neesi tur izaudzis un iepazinis neskaitāmi daudz nianšu. A. Bušs piekrīt vecajam krievu teicienam “Vostok — ģelo tonkoje” (austrumi ir smalka lieta) no filmas “Baltā tuksneša saule”. “Kaut ko saprast var, bet kāpēc tā notiek un kas ir patiesie motīvi, pasacīt ir ļoti grūti,” skaidro mācītājs.
Emirātos ļoti mīl bērnus. Līdz brīdim, kad meitene nokļūst sievas kārtā un puisis apprecas, viņi gandrīz ne ar ko neatšķiras no eiropiešiem. Kad meitene sasniedz sievietes vecumu, viņa nēsā lakatu. Vai viņai jāstaigā ar atklātu vai aizklātu seju, nosaka tēvs vai pēc tam vīrs. Dubaijā esot daudz ģimeņu, kuras no šīs tradīcijas ir atteikušās, tāpēc grūti noteikt, vai tās ir vietējās vai ieceļotāju.
Pārņem eiropiešiem tradicionālās ieražas
Emirātos tūristiem ir pieejams viss, ko viņi vēlas. Cits jautājums ir par samaksu. Emirātos neatzīmē Jauno gadu eiropiešu izpratnē. Viņiem pašlaik ir 1600. gads, jo atskaites punkts ir Muhameda dzimšana. Tomēr tūristiem katrā viesnīcā ir sarūpēta un izpušķota eglīte, ir nopērkamas dāvanas. Emirātos kopā ar vietējiem mācās arī daudzu eiropiešu bērni, kuri svin svētkus un saņem dāvanas. Pamazām Emirātu iedzīvotāji pieņem eiropiešu paradumus svētku svinēšanā, tostarp arī dzimšanas dienas svinēšanu. A. Bušs secina, ka to, ko šobrīd var redzēt Arābu Emirātos, pēc gadiem 30 vai 40 vairs neredzēs. Tad būs jābrauc uz Saūda Arābiju vai kādu citu konservatīvāku musulmaņu valsti. Arī dažos emirātos ir tik konservatīvi noteikumi, ka sievietes pat peldoties nedrīkst noņemt parandžas, alkohola lietošana ir absolūti aizliegta. Pieczvaigžņu viesnīcās gan viss ir nopērkams.
Valstī nekad nekrāpj tūristus
Jautāts, vai Arābu Emirāti ir dārga valsts, mācītājs atbild noliedzoši un piebilst, ka tas ir viens no iemesliem, kāpēc viņš ar sievu devās tieši turp. “Emirātos nav nekādas krāpšanas. Tur par visu maksā tik, cik patiešām tas maksā. Nav kā Grieķijā un Ēģiptē, kur nekad nezini, kādu rēķinu par pakalpojumu tev pienesīs. Emirātos čekā ir uzrādīti visi uzcenojumi, dzeramnaudas un tamlīdzīgi. Tik daudz braucis ar taksometru kā Emirātos, nebiju, kopš atgriezos no dienesta armijā. Par 40 kilometru attālumu jāmaksā apmēram četrarpus latu,” atceras mācītājs. Degvielas litrs valstī maksā 15 santīmu. Grūti aptvert, ka lielajās pilsētās vispār nav sabiedriskā transporta — jāizmanto taksometra pakalpojumi vai jāīrē mašīna (35 dolāri diennaktī). Mašīnu nododot, no tās datora tiek izkopēts fails, kurā parādās arī tas, vai esi pārkāpis satiksmes noteikumus. Soda nauda jāsamaksā godīgi. Policistu uz ceļiem nav, visu fiksē videokameras, turklāt nekad nevar zināt, kur tās novietotas.
Paēst Emirātos nevarot tik lēti kā Valkā, bet līdzīgi kā Rīgas iecienītākajās vietās, noteikti.
Izmantojot pēdējā brīža piedāvājumu, dzīve trīs zvaigžņu viesnīcā ar brokastīm un vakariņām 10 dienas un lidojums turp un atpakaļ maksā apmēram 370 latu. Ja paņem līdzi apmēram 400 dolāru katram, tad var dzīvot bez raizēm. Ir daļa tūristu, kuri turp dodas iepirkties, nevis apskatīt valsti. Pērk visu, sākot ar tepiķiem un beidzot ar “Sony” plazmas televizoriem.
Valsts iekārta ir reliģijas iekārta
A. Bušs centās iepazīt dažādus musulmaņu ticības aspektus, bet tas neizdevās. “Musulmaņu mošejās tūristus neielaiž. Apskatei atvērta tikai viena — vecākā mošeja valstī, kas ir pavisam neliela, turklāt būvēta no māla kleķa. Skaļas lūgšanas, kas ar jaudīgu atskaņošanas tehniku tiek translētas no mošejām, skan visur un vienmēr noteiktajos laikos. Musulmaņiem brīvdienas ir ceturtdien un piektdien. Lūgšanu reizēs pie mošejām ir ļoti daudz mašīnu,” novērojis mācītājs. Dievkalpojums nav garāks par 30 – 40 minūtēm. “Tā ir islāma laime un nelaime vienlaikus. Šī ticība ir ļoti vienkāršota. Tajā nav personiskās atbildības. Korānā ir uzrakstītas instrukcijas visiem dzīves gadījumiem — līdz pat aitas cirpšanai. No otras puses raugoties, tas ir ļoti vienkārši. Tieši tāpēc visi cenšas izdarīt noteiktos rituālus. Man bija daudz jautājumu, uz kuriem neviens nespēja atbildēt. Korāns aizliedz izsargāties no grūtniecības, tomēr prezervatīvus pārdod visos veikalos,” stāsta mācītājs. Viņš uzskata, ka Emirātos ir cilvēku slānis, kuriem ticības piekopšana ir tikai skata pēc. Valsts iekārta lielā mērā ir reliģijas iekārta. Ja no tās “izkrīt”, tad atbilstoši Latvijas situācijai to varētu salīdzināt ar Satversmes pārkāpšanu. Ja cilvēku izslēdz no draudzes, tad viņš ir izslēgts no sabiedrības.
Katrai ģimenei ir sava māja
“Biju pavisam maziņš, kad valdības līmenī tika pieņemta programma — dzīvoklis vai māja katrai ģimenei. Emirātos tas ir īstenots pilnā mērā. Ja cilvēks nav spējīgs nodrošināt savu ģimeni un nopelnīt tik daudz, lai nopirktu sev māju, ko tur sauc par villu, tad atliek uzrakstīt iesniegumu šeiham, kurš to izskata mēneša laikā un piedāvā sarakstu ar brīvajām mājām, kuras valsts ir cēlusi saviem pilsoņiem. Prasītājs tās apbraukā un izvēlas sev tīkamāko. Šajā gadījumā gan katrai sievai nepienākas sava māja. Blakus galvenajai ēkai ir neliela mājiņa kalponei,” stāsta A. Bušs. Valsts pilsoņiem ūdens ir par brīvu, bet jāmaksā par elektrību un satelītu izmantošanu. Iztikt var pat no valsts sniegtajiem pabalstiem.
Lielveikalos nopērkams viss tas pats, kas Eiropā. Tiesa, cūkgaļu ļauts tirgot tikai vienam lielveikalu tīklam. Gide stāstīja, ka gaļai izveidotas atsevišķas vitrīnas, atsevišķa noliktava un to tirgo īpaši pārdevēji pēc sevišķiem noteikumiem. Ieejot un izejot no šīs telpas, noteikti jāmazgājas. Ja pieczvaigžņu viesnīcas zviedru galdā pasniedz cūkgaļas izstrādājumus, tos izvieto uz atsevišķa galda.
A. Bušs uzskata, ka mēs Latvijā nespējam novērtēt, piemēram, piena vērtību. Emirātos dabīgo kamieļa vai govs pienu dod galvenokārt bērniem. Pārējie dzer no pulvera gatavoto. Emirātu govis nekad nav redzējušas sauli, un visu barību tām atved kuģos. Īstais piens maksā piecas reizes dārgāk nekā degviela.
A. Bušs nepieskārās daudziem aspektiem par dzīvi šajā valstī — par to, ka lielākā daļa nepilsoņu ir strādnieki no Indijas, Pakistānas un citām nabadzīgām valstīm, par to, ka valstī visus svarīgos lēmumus vienpersoniski pieņem šeihs, un daudzām citām lietām.
