57. turpinājums. Un visskaļāk apjūsmotais objekts šajā plānā bija Volgas–Donas kanāls, kas savienoja kuģu ceļā Kaspijas un Melno jūru, bet ar citu kanālu starpniecību pieslēdzās arī Oņegas ezeram un Baltijas jūrai.
57. turpinājums
Un visskaļāk apjūsmotais objekts šajā plānā bija Volgas–Donas kanāls, kas savienoja kuģu ceļā Kaspijas un Melno jūru, bet ar citu kanālu starpniecību pieslēdzās arī Oņegas ezeram un Baltijas jūrai.
Tovasar, kad, sagaidot kompartijas 19. kongresu, pirmo pēc trīsdemito gadu slaktiņiem, ekspluatācijā nodeva minēto kanālu, uz visiem stūriem skanēja dziesma par Cimļanskas jūru, bet preses izdevumos parādījās fotoattēli ar Staļina milzīgo bronzas statuju augstajā Volgas krastā netālu no kanāla pirmajām slūžām. Latviešu valodā tikko bija sācis iznākt žurnāls “Zvaigzne”, kuram pirmo vāku greznoja kvalitatīvs krāsu foto ar Staļina skulptūru. Cilvēku uztvere bija tā noskaņota, ka šo attēlu daudzi uztvēra dziļi emocionāli, kaut pašu Staļinu klusībā nolādēja. Gluži vienkārši — notikums simbolizēja saimniecisko rosību, zināmu atdzimšanu pēc nesenā kara postījumiem. Vai tāpēc kāds brīnums, ja šīs juceklīgās izjūtas gribējās ietvert dzejas rindās?
Tu nostājies, dārgais, virs
ūdeņiem ziliem,
Aiz tevis uz pagātni paveras skats;
Tu raugies pār stepēm un jūrām,
un siliem,
Un saulstaru spožumā apmirdzēt
pats.
Nu, un tagad pēkšņi par visu to nedrīkst drukāt ne vārda! Un pieminekļa fotoattēlus arī vairs neviens nedrīkst drukāt, tāds esot rīkojums. Bet Staļins aizvien vadīja valsti, viņa vārds tika daudzināts kā agrāk. Lektori jau tautu bija informējuši, ka drīzumā tikšot publicēti divi nozīmīgi Staļina darbi — par valodniecības jautājumiem un par sociālisma ekonomiskajām problēmām PSR Savienībā. Avīžnieki jau trina zīmuļus, lai to visu apjūsmotu, arī mūsu augstskolas lektoriem tad vismaz pusotru gadu lecijas nebūs jāgatavo, pilnīgi pietiks ar Staļina darbu citēšanu. Tāpēc pēkšņie un slepenie norādījumi, kas aizliedz pat pieminēt Staļina pieminekli, izsauca mulsumu.
Īsto patiesību uzzinājām tikai pēc partijas 20. kongresa, kad tika darīts gals vadoņa personības kultam. Par to uzzinājām no Hruščova referāta, ko visiem studentiem lasīja priekšā — tas ilga veselas četras stundas. Referātā tika pastāstīts, kā partijas politbirojs nosodījis Staļinu par fantastisko līdzekļu izšķērdēšanu, vienpersoniski no valsts rezervēm piešķirot bronzu, ja neviļ atmiņa, runa bija par 34 tonnām. Katrā ziņā uz to gadu nabadzības fona skaitlis bija iespaidīgs. Man personīgi vēlāk gadījās šo pieminekli redzēt īsi pirms novākšanas — uz ģenerālisimusa cepures droši varēja novietot vieglo automašīnu. Tas laikam būs pirmais partijas iekšējais dumpis pret Staļinu, uz ko “visu zinātņu korifejs” atbildēja ar pretebreju kampaņu, grupu ārstu vainojot sazvērestībā un sakaros ar starptautisko cionistu organizāciju “Joint”. Bet tajā vasara, kad mēs ar Tālivaldi Bričku dziļā neizpratnē grozījām galvas, liekas, pats Berija bija devis rīkojumu pārtraukt dārgā pieminekļa pieminēšanu.
Protams, tajā brīdī es piedzīvoju zināmu vilšanās sajūtu, jo galu galā biju cerējis, ka mans dzejolis tiks publicēts. Pirmā publikācija — tas taču ikvienam iesācējam ir milzīgi satraucošs notikums. Vēl jo vairāk mani skumdināja apziņa, ka nākamie mēģinājumi dzejas laukā vairs tik sakarīgi nepadodas. Tomēr kaut kāds stimuls bija radies un, kaut ar pārtraukumiem, es savus vingrinājumus turpināju.
Turpmāk ar Tālivaldi Bričku tikos vēl vairākas reizes, visbiežāk laikraksta “Padomju Jaunatne” redakcijā, uz kurieni es ik pa pāris mēnešiem aiznesu atrādīt savus dzejas vingrinājumus. Tiesa, redakcijā vairs nebija Maijas Augstkalnas, kura kādudien pavēstīja, ka viņai pavērusies gandrīz necerēta iespēja studēt Maskavā.
Turpmāk vēl.
