Kamēr ar Kriša Dubrovska sievu Daci mājās gaidām saimnieku, kurš izbraucis apskatīt meža dzīvnieku nodarītos postījumus sējumiem, viņa paspēj izstāstīt, ka Krišs praktiski vairs nekaļ dažādus priekšmetus interjeram un saimniecībai, un tagad ir tikai naži, naži un vēlreiz naži. Pēc tiem interneta tirgū ir liels pieprasījums. Dace teic, ka laikā, kad Krišu iepazinusi, viņš savu profesiju jau bija izvēlējies. Sievai patīk, ka vīrs atradis mīļu un aizraujošu amatu. Ja agrāk kalēja darbs daudziem asociējās ar zirga apkalšanu un kādas nesameklējamas detaļas izkalšanu traktoram vai kombainam, tad tagad kalēja amats uzskatāms par smalku nodarbošanos. “Ja cilvēkam jau šūpulī ielikta sapratne par savu amatu, viņš spēj izfunktierēt jebko. Pat jebkurai atslēgai izkals nozaudēto slēdzeni. Kriša roka ir veikla arī, gatavojot darba skices. Tā ir viņa lieta,” smaidot teic Dace. Viņai tuvāki rokdarbi un jo īpaši šūšana.
No juvelieriem pie kalējiemKrišs, ievedis mani savā darbnīcā, atvainodamies teic, ka pirms pāris nedēļām te būtu varējuši apskatīt daudz gatavās produkcijas (nažus un cirvjus), taču tā ir aizceļojusi pie pasūtītājiem un tagad apskatāmas vien vairākas nažu sagataves. “Kad biju maziņš, man ļoti patika grāmatu stāsti par indiāņiem. Vecākais brālis Vents man ierādīja visas indiāņu lietas, turklāt viņš krāja nažus. Viņam bija liels čemodāns, kurā glabājās apmēram trīs desmiti nažu. Dažreiz kādu “nospēru” un iemanījos pat pazaudēt. Lai es tos nezagtu, dzimšanas dienās man tos sāka dāvināt. Viņš pats ar vienkāršiem instrumentiem kaut ko mēģināja gatavot. Pirmo smirģeli puikas gados uztaisīju no veļas mazgājamās mašīnas motora, un no zāģa asmeņiem pats centos izgatavot nelielus nazīšus,” atceras Krišs. Pēc 9. klases beigšanas puisim bija skaidrs, ka jāmācās metālapstrāde. Rīgas Amatniecības vidusskolā bija iespēja izvēlēties starp rotkaļa un kalēja amata iegūšanu. Krišs, domādams, ka vairāk dažādas smalkas tehnikas ir rotkaļiem, izlēma, ka jāiet turp. Pēc pirmā pusgada, ieejot kalēja smēdē, kļuva skaidrs, ka izvēle bijusi kļūdaina, jo rotkalim nemitīgi jāpiņķerējas ar visādām mazām un smalkām lietām. Smēdē viņš ieraudzīja savu sapņu instrumentu – no kolhozu laikiem palikušu milzīgu smirģeli. Viss brīvais laiks tika veltīts darbam smēdē. Kad meistars vēl ierādīja, kā rūdāmi naži, viss bija skaidrs – jāpāriet uz kalējiem.
Miegam tikai pāris stunduKriša ceļš nav bijis rozēm kaisīts. Ar mācībām puisim īsti nevedās, jo smēdē viņš dzīvojās vairāk nekā apmeklēja mācību stundas. Turpmākais darbs bija, strādājot par zelli pie meistariem, kur apguva dažādas iemaņas un lietas. Nopelnīt neko īpaši nevarēja, taču patikšana bija liela. Nažu kalšanu Krišs iemācījās pie pazīstama meistara Vladislava Ūseļa.Pēc tam sekoja darbs Rīgas Brīvdabas muzeja metālkalšanas studijā “Auseklis” pie Viļņa Vinceviča, kurš nodarbojās ar dekoratīvo kalšanu. Naži meistaram nepatika. Tieši muzejā Krišs apguva seno lietu kalšanu un tehnoloģijas. Lielākoties tikai roku darbs. Jaunietis aizrāvās ar zobenu cīņām klubā “Livonieši”, tāpēc visi ieroči un bruņas bija jāgatavo pašam, taču dienā meistars neko tādu neatļāva. Vakarā, kad meistars aizbrauca, mācekļi visu nakti kala savas lietas. Viegli nebija, taču muzejā Krišs nostrādāja astoņus gadus. Pēc tam, labākas peļņas meklējumos, jaunietis nokļuva nopietnā uzņēmumā, kur kala žogus, vārtus un citas lielizmēra lietas. Tajā trīs gados apkalta puse Baltezera jaunbagātnieku māju. Visu laiku termiņi spieda, un kalēji saules gaismu redzēja gaužām reti. Pāris stundu miegam turpat smēdē un kalšana turpinājās. Tur zuda dzīvotgriba un prieks, lai gan naudas netrūka. Krišs saprata, ka muzejā bija labāk, un devās atpakaļ pie daudz zemākas algas, taču ar domu, ka pats ir sava laika īpašnieks.Pēc tam sekoja vēl citi piedzīvojumi un darba vietu maiņa ar mainīgām sekmēm, līdz Krišs izlēma, ka jātaisa pašam sava darbnīca, lai pelnītu nevis priekšniekiem, bet pats sev.
Pamet pilsētas burzmuViss sākās ar milzīgas smēdes izīrēšanu Doles salā, kur atklājās, ka var gan nopelnīt, gan veltīt laiku atpūtai un mīļākajiem vaļaspriekiem – dabai un medībām. Pienāca brīdis, kad izdevās īstenot sen lolotu sapni, tas ir, atstāt pilsētas burzmu. Iepazīstot trikātieti Daci, viņas dzimtajās mājās “Lejzemniekos” tika izbūvēta smēde. 2007. gadā ģimene ieradās Trikātā, apprecējās un iekārtoja smēdi.Iesākumā meistars kala jebko, kas bija pasūtīts, taču pamazām pārorientējās tikai uz medniekiem vajadzīgajiem nažiem un cirvjiem. Pērn Krišu atrada Jēkabs Dimiters, kurš ir izveidojis uzņēmumu “John Neeman”, kas nodarbojas ar namdaru instrumentu izgatavošanu guļbaļķu māju celtniecībai – tie ir cirvji, slīmesti, kalti, naži un citas lietas, kas bija tuvas Kriša iemīļotajai nodarbei.Sadarbība izvērtās veiksmīga, un tā joprojām turpinās. “Pasūtījumu, jo īpaši pirms Jāņiem, bija milzumdaudz. Varētu strādāt mazāk, taču alkatība aptumšo veselo saprātu,” par sevi ironizē Krišs.
Kam lielāku, kam mazākuJautāts, kādam jābūt labam nazim, kalējs atbild, ka jāsāk ar to, kam šis nazis paredzēts un kādam cilvēkam tas gatavots. Nazi var izmantot piknikam un arī kā mačeti džungļos. Pavisam atšķirīgi ir mednieku naži – dīrājamais, atkaulošanai, filēšanai un tā joprojām. “Esmu sapratis, ka, cik ir cilvēku, tik atšķirīgu priekšstatu par nažiem. Iespējams, esmu ieciklējies uz man tīkamiem, taču necentīšos apgalvot, ka tie ir labākie instrumenti griešanai. Kādam patīk lieli naži, taču cits uzskata, ka jo mazāks, jo labāks,” pieredzējis kalējs. Viņš man parādīja sešu virtuves nažu komplekta sagataves. Augstvērtīgi ir Damaskas tērauda naži. Tas nozīmē, ka daudzās kārtās sakaltas kopā dažādas tērauda šķirnes. Iespējams, ikdienas lietotājam nebūs skaidrs, ka nazim ir vairāk nekā 200 kārtu. Jo mazāk kārtu, jo nazim rupjāks raksts. Jo raksts smalkāks, jo griezošās īpašības labākas. Ir izveidojies mikrozāģītis no mīkstā un cietā tērauda. Taču pie katras metāla pārlocīšanas un sakalšanas reizes, tajā izdeg neliela daļiņa oglekļa. Jo vairāk kārtu metālā, jo nazis mīkstāks. Tas zaudē daļu cietības procenta. Optimālākais metāla kārtu skaits ir no 200 līdz 300. Krišs skaidro, ka tas nebūt nav sarežģīti – ja asmenim ir 10 kārtas, to izstiepjot, salokot un sakaļot, būs 20. Pēc tam 40, 80, 160 un tā joprojām. Ir dažādas tehnoloģijas, kā veidot naža asmens izskatu.
Paša gatavotie naži izturīgākiPar cenām kalējs runāt nevēlas, jo, piemēram, galda nažiem viņš izgatavo tikai metāla daļas, bet pārējais ir nodots galdnieku ziņā. Rokturus nažiem gatavo no lineļļā impregnēta Karēlijas bērza, kas tiek iegādāts Somijā. Cenas internetā sameklējamas. “Konkurence tirgū ir milzīga. Veikali pilni ar lētiem nažiem. Mans uzdevums ir izgatavot daudz labāku izstrādājumu nekā iespējams nopirkt veikalā. Jāizmanto ļoti augstvērtīgi tēraudi. Šobrīd esmu nonācis pie pulvertehnoloģiju tērauda, kuru pasūtu Zviedrijā,” stāsta Krišs. Viņš piebilst, ka, ja naža asmeni var izslīpēt dienas laikā, tad rūdīšana prasa trīs dienas dažādos temperatūras režīmos no vairāk nekā 1200 grādiem līdz mīnus 70 grādiem.Medību naži ir biezāki un tos nevar salocīt, taču, piemēram, filejas nazis ir salokāms 90 grādu leņķī, un tas vienmēr atgūs savu formu. Dīrājot mežacūku, veikalā nopērkamais mednieku nazis uzasināms ik pēc 15 minūtēm, taču ar Kriša gatavoto nazi bez instrumenta asināšanas var nodīrāt četras vai piecas cūkas.
Kastīti aizver ar dampāmuruManu uzmanību smēdē piesaistīja dampāmurs. Tas ir pneimatiskais āmurs, kurš kalšanā esošo priekšmetu sit ar daudzu simtu kilogramu lielu spēku. Atceros, kolhozu laikos biju kādā smēdē Smiltenes pusē. Kalējs sacīja, ka labs meistars ar šādu āmuru rokas pulkstenim var uzspiest vāciņu, nesabojājot pašu pulksteni. Jautāju Krišam, vai arī viņš to var? Viņš smaidot atbildēja, ka pulksteņa nav, taču var nodemonstrēt kaut ko līdzīgu. Meistars atvēra sērkociņu kastīti un ar jaudīgo āmuru to eleganti aizvēra. Visa meistarība ir dampāmura pedāļa izjušanā. Krišam ir arī māceklis un palīgs – Raivis Zivtiņš no kaimiņmājas.“Mājaslapa John Neeman Tools nosaukta kalēja Jāņa Nīmaņa vārdā, taču idejas autors ir Jēkabs Dimiters. Jāņa vārds angliski labāk skan. Pēc kāda laika Jānis Nīmanis no kolēģiem atdalījās un izveidoja savu uzņēmumu, turpinot ražot tos pašus instrumentus, tikai kopā ar brāli. Situācija nav glīta, taču pagaidām tā ir, un tāpēc runā par divām dažādām Jāņa Nīmaņa firmām,” skaidro Krišs Dubrovskis. Par viņu var uzzināt arī mājaslapā trikataskaleji.blogspot.com.
