Ērģemes pagasta zemnieku saimniecības “Lejiņas” pilnībā atbilst savam nosaukumam. Lai nokļūtu māju pagalmā, jānobrauc lejup no kalna, bet tā piekājē iebraucēju no visām pusēm apņem daudzkrāsainas puķu dobes.
“Ziemeļlatvija” jau ir viesojusies pie “Lejiņu” saimniekiem Veras un Māra Bettēm gan tajos laikos, kad par pienu maksāja smiekla naudu, bet “Lejiņu” saimnieki ar spīta pilnu apņēmību cīnījās, lai nepalaistu vējā iesākto darbu piena lopkopībā, gan vēlāk, kad viņu sakopto sētu pamanīja un atzinīgi novērtēja Valkas novada pašvaldības žūrija konkursā par sakoptākajām dzīves un darba vietām.
Visos darbos abi kopāKonkursa žūrijas komisijas locekļi garām “Lejiņu” saimniecībai nepabrauca arī šovasar. Tā kā konkursa nolikums paredz, ka divus gadus pēc kārtas saimnieki nedrīkst piedalīties tajā pašā nominācijā, tad tā tika mainīta. To gan neizdarīja paši māju saimnieki, bet pagasta vadītāji. “Pērn mūsu mājās vērtēja sētas sakoptību, bet šogad esam iekļauti starp konkursā pieteiktajām zemnieku saimniecībām. Paši nepieteicāmies. Ieradās cilvēki no pagasta pārvaldes un teica, ka vēlāk iebraukšot kopā ar komisiju. Piekritām – ja vēlas, lai brauc,” saka M. Bette.Manā ierašanās dienā Māris saimnieko viens. Saimniecei todien bija tirgus diena. Taču arī viņš par puķēm dārzā un pie mājas zina tikpat labi stāstīt, jo Māris ar Veru visu dara kopā. “Mēs tā nedalām darbus – viņai dobes, bet man saimniecības uzturēšana. Visur esam abi kopā. Šovasar nemaz citādi nevarēja. Pavasaris kā nenāca, tā nenāca, bet, kad sākās vasara, tad viss ziedēja un gatavojās gandrīz vienlaikus. Darbs dārzā sakrita ar lopbarības gatavošanu, tā kā pienākumus dalīt nebija jēgas,” skaidro zemnieks.To, ka ne tikai sēta, bet visa zemnieku saimniecība ir sakārtota un sakopta, apliecina ap “Lejiņām” redzamās ganību platības. Tās ir glīti sakoptas, bet gar platību malām stiepjas taisni nostiepts elektriskā gana vads. Saimnieks stāsta, ka ganāmpulks ir tikpat liels kā iepriekšējos gados. Tajā ir 20 slaucamas govis un kādas 10 teles. Māris palepojas, ka siens ziemai jau sagādāts. “Platības ir nopļautas un gandrīz viss siens jau atrodas šķūnī. Vēl pļavā palikuši kādi 30 ruļļi, bet to ievešana daudz laika neprasīs. Govis izslaucam agri no rīta un vakarā, bet visu dienu tās dzīvo ganībās. Ik pa laikam tomēr jāaiziet un jāapskatās, vai viss kārtībā, jo ar elektrisko ganu esmu ierobežojis lielu platību – apmēram 10 hektārus. Nejūtamies droši, ja neesam apskatījušies, kā gotiņām klājas,” stāsta M. Bette.
Piena cena apmierinaGovis pienu dod dāsni. Ilgstošais sausums piena strūklu gan padarīja mazliet īsāku, bet laiks ir mainījies un zemnieks cer, ka beigu beigās izslaukums būs pietiekams. Māris atzīst, ka tagad var normāli saimniekot. Pārstrādātāji par litru piena maksā vairāk nekā 21 santīmu, un tā nav slikta cena. Bettes pienu pārdod akciju sabiedrībai “Valmieras piens” un piegādā to arī vietējai pamatskolai. Tuvākajā nākotnē kā vienu no galvenajiem uzdevumiem Māris uzskata mēslu krātuves rekonstrukciju, lai tā būtu noslēgta un atbilstu Eiropas Savienības prasībām. Tad visi lielākie darbi būs paveikti un atliks tikai ikdienas pienākumi, lai nodrošinātu tikpat kvalitatīva piena ieguvi kā līdz šim.
