AtmiņkupenasDzīve sākās man tai dārzā, Kur pie upītes bij’ mājas, Apkārt meži sarunājās. To par paradīzi saucu – Smilšu kūkām mīklu jaucu. Te bij’ mana dzimtā vieta, Maizīte gan mīksta, cieta. Mūžs kā viesulis ir skrējis, Rāvis, cēlis, izdeldējis… Nav vairs māju, lauku sētas – Atmiņkupenas tik svētas.
Man vajaga Man vajaga ziedošu pasauli, Kur acu skatienam apstāties. Man vajaga debesis, arī sauli, Kur salstošai dvēselei sildīties.
Man ziedos vajaga raudzīties Un rīta rasā mazgāties, Tad nejūtu sāpes un grūtumu, Kāds uzklausa manu lūgšanu.
Caur ziedu pasauli burvīgo Bez zālēm es dvēseli veldzēju. Ar ziediem vasara aizlīgo, Ar ziediem aizsaulē aizejam.
LatvijaiSirds smeldz un skumst,Un dzied, un raudPar tevi, mana dzimtene.Te visa mana pasaule,Ko tu ar pļavu ziediem aud.Te līgo prieks un bērnība,Un šķiršanās, kas skumja,Un meži, saules staros tītiUn arī tumšos mākoņos.Un rasas pilni agri rīti,Un zvaigznes, kurās lūkojos.Viss tevī mīļš un pazīstamsTu zeme mana – Latvija.
