Sestdien un svētdien Valkā un Valgā notika 2. starptautiskais Latvijas un Igaunijas vokālo ansambļu festivāls “Dziesmu dzirnas”.
Sestdien un svētdien Valkā un Valgā notika 2. starptautiskais Latvijas un Igaunijas vokālo ansambļu festivāls “Dziesmu dzirnas”. Tālākie viesi ieradās no Liepājas rajona.
“Iepriekšējais vokālo ansambļu salidojums notika pirms četriem gadiem, taču abu pilsētu pašvaldības domā, ka tas jārīko ik pārgadus, jo nav jau nemaz tik daudz iespēju satikt draugus un domubiedrus, cilvēkus, kuriem tuva dziedāšana ansamblī,” uzskata festivāla organizatore Mārīte Meļķe.
Igauņi nedzied sliktāk par latviešiem
Igaunijā un Latvijā ir lielas atšķirības vokālo ansambļu kustībā. Ja Latvijā tā ir valsts organizēta sistēma ar vairāku līmeņu skatēm, konkursiem un piešķirtajām kategorijām, tad kaimiņvalstī viss notiek tikai ar pašiniciatīvu, bez jelkāda valsts atbalsta. Dziedātājiem no Igaunijas bijušas šaubas, vai viņu sasniegtais līmenis ir rīkotā festivāla vērts. Izrādījās, ka bažas bija veltīgas un viņi nebūt nedzied sliktāk par latviešiem.
No uzaicinātajiem 12 Latvijas ansambļiem festivālā piedalījās 10, kā arī septiņi igauņu kolektīvi. M. Meļķe atzīst, ka, rīkojot festivālu, izveidojās laba sadarbība ar igauņu kolēģēm Elli Kimasku un Merki Mjae. Festivāla norisē iesaistītie igauņu tehniskie speciālisti ir gandarīti, ka viss notika organizēti — bez jelkādiem jucekļiem un kavēšanās, kas parasti gadās, ja visi priekšdarbi nav paveikti precīzi. Viesi priecājās par bistro “Jumis” teicami organizēto ēdināšanu.
Festivāls ir sevis pārbaudes punkts
Festivālu atklāja dvīņupilsētu mēri, un skatītāji pirmo reizi varēja vērot Ziemeļvidzemes profesionālā pūtēju kvinteta muzicēšanu.
Tautas dziesmas koncertu svētdien atklāja Ineses Eihes vadītais Trikātas vīru vokālais ansamblis. Tas bija vienīgais dziedošais kolektīvs no Valkas rajona.
“Šis festivāls mums ir kārtējā iespēja dzirdēt citus un parādīt sevi, lai saprastu, kur atrodamies un kādā virzienā dodamies. Tas ir kā atspēriena un sevis pārbaudes punkts. Protams, nav mazsvarīgs arī kopējais dziedātāju tusiņš, kurā turpinās aizsāktie kontakti ar draugiem un dzimst jauni,” uzskata Trikātas vīri.
Latvijā vokālo ansambļu kustība iet mazumā. Jautāti, kas mudina turpināt dziedāšanu, trikātieši smej, ka tas ir Dieva rokās, jo gadās brīži, kad nav īsti saprotams, kāpēc jāturas kopā. Viņi dzied jau sesto gadu, un, šķiet, izveidojusies laba kompānija un domubiedru grupa. Lielākā daļa dziedātāju nāk no Trikātas jauktā kora. Vīriem patīk dziedāt, turklāt ansamblī, kur ir neliels dziedātāju skaits, varot izpausties labāk un parādīt savu personību.
Ansambli kopā notur ģimenes
Dziedātāji smej, ka mapīte ar apgūtajiem skaņdarbiem kļūst aizvien biezāka un nēsāt to — aizvien grūtāk.
Nupat trikātieši dziedāja Strenčos laivā uz Gaujas vakara mūzikas projektā. Interesantākais ir tas, ka vīriem iespēju robežās piebalso arī sievas. Sestdien, iespējams, daudzi nesaprata, kāpēc Jāņa baznīcā Valgā pieteiktajā vīru vokālajā ansamblī skanēja arī sievu balsis. Ansamblī tā ir tradīcija — ja nav atbildīgas konkursuzstāšanās, vismaz vienu skaņdarbu dzied arī mūziķu sievas. Pirmo reizi tas notika pērnajos Ziemassvētkos.
Vīri domā, ka ansambli kopā notur tas, ka visur brauc kopā ar ģimenēm. Tiesa, sākotnēji ansamblī bija 11 vīru, bet pašlaik ir seši. Viņiem joprojām spilgtā atmiņā brauciens pie Krasnojarskas latviešiem pērn un muzicēšana Briseles vecpilsētas centrālajā laukumā, kad Latviju uzņēma Eiropas Savienībā. Pašlaik ansamblim ir mērķis sagatavoties alus svētkiem “Octoberfest” Vācijā.
