Ja gribam novērtēt situāciju savās mājās, mēdzam salīdzināt ar kaimiņiem.
Ja gribam novērtēt situāciju savās mājās, mēdzam salīdzināt ar kaimiņiem. Galvenais kritērijs tad būtu, lai salīdzinātas tiktu salīdzināmas lietas un parādības, citādi iznāk kā piemērā ar Ķenci, kur vienam nav ne mata uz galvas, bet otram pilna mute zobu.
Varam, protams, salīdzināt dzīvi Latvijā ar dzīvi Īrijā, bet sadzīves līmenī parasti viss aprobežojas ar algu salīdzinājumu, ignorējot kaut vai tādu rādītāju kā darba ražīgums. Tāpēc izdevīgāk mums sevi salīdzināt ar kaimiņiem austrumos, jo kā vieni, tā otri esam sākuši no vienādām starta pozīcijām. Un šoreiz mazāk gribas salīdzināt iedzīvotāju iztikas līmeni, bet gan citus rādītājus, kas tāpat nosaka dzīves standartu un cilvēku pašsajūtu.
Patriotisma vai nacisma diena
PSRS impērijā krievu tauta bija tā, kas identificējās ar valsti. Padomju cilvēks pasaulē tika uztverts kā krievs. Pēc impērijas sabrukuma arī citas tautas atguva savu nacionālo identitāti starptautiskā apritē. Bet sākās 12. jūnijā, un šo datumu tagad krievu tauta mācās saprast kā savus nacionālos svētkus.
Minētais 12. jūnijs ir diena ar divkāršu svaru. Vispirms 1990. gada KPFSR Augstākā padome pēc Jeļcina ierosinājuma pieņēma suverenitātes deklarāciju, tādējādi izsakot vēlmi atbrīvoties no PSRS nedalītā diktāta. Galu galā Krievijai daudzās nozarēs nebija pat savu ministriju, kādas formāli pastāvēja pārējās savienotajās republikās. Turklāt Jeļcins redzēja, kādi cietpauri ielenkuši Gorbačovu.
Krievijas suverenitātes pasludināšana atviegloja ceļu uz neatkarību arī Baltijas valstīm. Varam pieminēt Rīgas un Viļņas barikāžu dienas, kad Tallinā ieradās Jeļcins, lai apliecinātu mums savu atbalstu.
Un tieši pēc gada tajā pašā datumā Jeļcins tika ievēlēts par Krievijas prezidentu, kas reakciju mudināja ķerties pie puča rīkošanas. Tas beidzās bēdīgi pašai impērijai. “Varen plašās” apraudātājs žurnālists Ļeontjevs sūkstās: “Cīnījāmies pret režīmu, bet pazaudējām valsti.”
Mūsdienu krievi vēl īsti neizprot, kāpēc jāsvin 12. jūnijs. Ir vajadzīgs nomainīties paaudzei, lai mainītos apziņas līmenis. Bet viena tendence iezīmējas visai reljefi, kad melnsimtnieku ideologs Dugins jaunatnes manifestācijas laikā auro mikrofonā: “Krievija — viss, pārējais — nekas!”
Daudzskaitlīgas nācijas nacionālisms apvienojumā ar izolacionismu draud pārtapt radikālā nacismā.
Salīdzinājumus ar Latviju varam izdomāt paši, jo mūsu 4. maija vai 18. novembra svētki ir piepildīti ar pavisam reālu vēsturisko slodzi.
Vidusšķiras tapšana
Katras valsts demokrātijas sardzē visdrošākais balsts ir vidusšķira, proti, tie salīdzinoši turīgie ļaudis, kuri ar savu darbu guvuši zināmu mantisko komfortu. Ja cilvēkam pieder normāla māja un automašīna, tad viņš jau var pretendēt uz vidusslāņa godu. Šā slāņa piederīgie var atvaļinājumus pavadīt ārzemēs, bērnus sūtīt prestižās skolās, un viņi ir tie sabiedrības locekļi, kuri visiem spēkiem stāvēs par demokrātijas iekarojumiem.
Gan Latvijā, gan Krievijā vidusslānis visai plāns un bez izkoptām tradīcijām. Ir pirmie mēģinājumi radīt politiskās partijas, kas pārstāvētu šo ļaužu intereses. Latvijā šajā virzienā dreifē Tautas partija. Programmā to deklarējuši “Jaunā laika” radītāji, kuriem galvenais traucēklis ir populisms. Krievijā līdz šim šāda virziena partijas nebija, Kremlis visvisādi to nepieļāva, un vienīgi pēdējā laikā šo vietu mēģina aizpildīt bijušais premjers Kasjanovs. Tomēr vidusslānis sevi sāk stihiski pieteikt arī Krievijā.
Tieši vidusslānis valstī visvairāk ieinteresēts apkarot korupciju. Ne mūsu Repšes, ne Putina runāšana par cīņu pret korupciju nav nopietni vērtējama, jo neko nelīdzēs atsevišķu ierēdņu aresti. Jāmaina pati sistēma. Ķīnā katru gadu pilsētu laukumos publiski nošauj pāris simtus negodīgu ierēdņu, bet korupcija tāpēc nemazinās.
Vidusslānis sevi parāda ik reizi, kad sabiedrība neļauj sagrābt vērtīgas zemes vai citus īpašumus veikliem darboņiem. Latvijā Jūrmala, Pierīga, aizsargājamo kāpu zona. Ak, ir taču ļaudis, kuri gribētu būvēties LU Botāniskā dārza vietā.
Krievijā pretstāve starp iedzīvotājiem un korumpēto varu ir vēl asāka. Butovas individuālo māju ciemata iedzīvotāji draud gādāt ieročus, lai aizstāvētu savas īpašumtiesības. Šādā veidā tiek sargāti arī Piemaskavas parkveida meži. Laikā, kad Kremlis ierobežo sabiedrisko organizāciju darbību, rodas cilvēki, kuri aicina tautu uz mītiņiem, lai protestētu pret milicijas brutalitāti un cietsirdību. Ir gadījumi, kad, piemēram, Dagestānā mītiņā tika šauts uz lezgīnu sievietēm, kuras prasīja nesamaksātās algas. Tiesāšanās parasti bezcerīga, Krievijas vara ignorē pat Eiropas Cilvēktiesību tiesas lēmumus.
Mazliet par varas spēlēm
Demokrātijas līmeni Krievijā un Latvijā labi raksturo notikumi Bruņotajos spēkos. Jau pirms vairākiem mēnešiem žurnāls “Ogoņok” publicēja plašu rakstu par to, kā Latvijas armija atbrīvojusies no ārpusreglamenta attiecībām. Tajā laikā Krievijā nāca gaismā drausmīgi fakti par jauniesaukto puišu sakropļošanu un novešanu līdz pašnāvībai. Prese pasūrojās, un viss palika pa vecam, arī aizsardzības ministrs Ivanovs nevienam nav atvainojies. Un salīdzinājumam nelaimes gadījums ar diviem izpletņlēcējiem Rīgā, kur varam vainot komandieru nolaidību, bet nekādā ziņā apzinātu ļaunprātību. Tāda pavisam latviska īpašība: kam piešķirta vara pār citiem, tam sāk likties, ka viņam apzeltīts bikšdibens. Par rezultātiem zinām.
Neviens īsti nesaprot, ko nozīmē ģenerālprokurora Ustinova atstādināšana. Bija taču gana paklausīgs Kremlim, palīdzēja iesēdināt Hodorkovski… Pēc atstādināšanas Putins uzdevis atsākt “triju vaļu” lietu, proti, milzu apmēru importa mēbeļu kontrabandas gadījumu, ko Ustinovs palīdzēja apklusināt, izmeklētāju apsūdzot pilnvaru pārsniegšanā. Pārāk augstas amatpersonas bija iejauktas. Un tagad zinām, ka jaunais ģenerālprokurors būs Čaika — personiski Putinam uzticams cilvēks.
Vistuvāk patiesībai ir tie, kas notikušajā saskata cīņu starp varas kliķēm un grupējumiem. Ustinovs pārāk cieši sadarbojās ar Kremļa stipro vīru Sečinu — galveno JUKOS nacionalizācijas autoru. Bet cīņa notiek jau par Putina pēcteci, kuru Krievijā neievēl godīgā konkurencē, bet kuru iesaka tautai. Kurš klans gūs virsroku — tas tagad galvenais. Atliek vienīgi piebilst patiesi gudrā politologa Satarova teikto: “Ne vienmēr varas rīcībā jāmeklē loģika un racionāls kodols.” Jauki sacīts, jo teiciens piemērojams arī Latvijas situācijā.
