Nereti ir dzirdēts, ka sportisti došanos uz sacensībām apvieno ar patīkamu atpūtu un dažādām tūrisma aktivitātēm. Tā arī pagājušajā nedēļas nogalē notika ar orientieristiem, kuri brīvdienas pavadīja Krievijā, piedaloties Pleskavas apgabala orientēšanās festivālā “ALOLJ – 2013”.
OK “Azimuts” vadītājs Aldis Lapiņš stāsta, ka astoņdesmitajos gados bieži kopā ar saviem audzēkņiem devies uz Pleskavas apgabalu, kur risinājās Padomju Savienības varoņa Aleksandra Matrosova piemiņas kauss. Jau tolaik šīs sacensības atmiņā palika ar neskarto dabu un organizatoru viesmīlību. Piedzīvotais atmiņās no jauna uzjundīja pērn, kad A. Lapiņš sastapa bijušo Latvijas Orientēšanās federācijas galveno vīru Rodrigo Slaviņu un populāro karšu zīmētāju Māri Stratnieku. “Abi stāstīja, ka ar vēl vairākiem citiem cilvēkiem bijuši Pleskavas apgabalā uz jubilejas pasākumu. Satiku arī šo sacensību organizatora mammu. Pēc šīs sarunas vēl vairāk gribējās atkal aizbraukt uz Krieviju. Tā sākām gatavoties savam braucienam,” stāsta OK “Azimuts” vadītājs.
Papīru jūraLai arī sacensību vieta no Smiltenes atrodas vien nepilnu 200 kilometru attālumā, birokrātijas šķēršļi prasa pūles ne tikai pašiem orientieristiem, bet arī pašvaldībai, kura ar to tika lieliski galā. Izrādās, ka Smiltenes novada domei ir sadraudzības pilsēta Pleskavas apgabalā, tāpēc tā bija pretimnākoša un palīdzēja sportistiem ar dažādu formalitāšu kārtošanu. “Vīzas ir viens, bet vēl bērniem vajadzēja ārsta izziņas par to, lai vispār varētu startēt sacensībās, tad automašīnas dokumenti un vēl pašu. Protams, pa vidu vēl dažādas aizķeršanās,” piebilst A. Lapiņš.Kad viss bija veiksmīgi izdarīts, pulciņš orientieristu devās uz Pleskavas apgabalu. “Ceļā uz sacensībām nācās četras stundas pavadīt robežpunktā Burački. Lai nokļūtu sacensību centrā, pēdējos trīs kilometrus braucām pa meža ceļu, kas atgādināja ceļus, kādi pie mums mežā bija 80. gados. Nācās lavierēt starp kokiem, apbraucot lielo un dziļo peļķu vietas,” stāsta Smiltenes BJSS treneris Māris Stabiņš.
Daba un viesmīlībaSacensību organizatori Smiltenes novada sportistus laipni sagaidīja un ierādīja telšu vietas blakus priedīšu jaunaudzei, kura bija pilna ar meža zemenēm. “Līdz ar to pārtikas programma jau daļēji bija atrisināta,” pasmaida M. Stabiņš.Vispirms latvieši devās treniņdistancē, lai iepazītu karšu zīmētāja rokrakstu. Tika secināts, ka vietām, lai saprastos ar karti, nāksies likt lietā fantāziju un iztēli, jo daudzās vietās kartes zaļā krāsa bija stipri pārspīlēta. Tāpat upes krasti, kas bija zīmēti kā klajumi, bija aizauguši ar nātrēm un nebija skrienami. Deviņgadīgās grupas dalībniece Hanna Gabriela Ziemiņa treniņdistancē izvēlējās veikt vienu etapu gar upi. Tomēr, lai tiktu uz priekšu, nācās trenera vadībā brist pa upi, jo krasti bija aizauguši.Par dabu un viesmīlību sajūsmu pauž OK “Azimuts” vadītājs. Viņš stāsta, ka daba tur tikpat kā palikusi neskarta, tāpēc neizprot tūristus, kuri ekskursijās mēro tūkstošiem kilometru, ja tepat netālu ir ko redzēt un baudīt. Otrs, kas neatstāj vienaldzīgu, ir tās apkārtnes cilvēku dažbrīd pat pārspīlēti lielā viesmīlība. “Tā tiešām bija liela. Kad aizbraucām, organizatori nāca klāt, runājās, ierādīja vietas. Tāpat pirms startiem atgādināja, kad un kur jāiet. Satiekoties visu laiku runājās, pat uz krievu pirti tikām ielūgti,” sajūsmas pilns ir A. Lapiņš. Papildinot viņa teikto, M. Stabiņš piebilst, ka skolā bērniem ir cītīgāk jāmācās svešvalodas. “Vienā no vakariem notika volejbola turnīrs, kurā “Azimuta” jaunieši izveidoja kopēju komandu ar Pleskavas jauniešiem. Tika gūta arī atziņa, ka skolā krievu valoda ir jāmācās cītīgāk, jo daudziem šī bija pirmā reize, kad krievu valoda jālieto reāli, lai saprastos ar vienaudžiem, nevis mācību stundā. Bērni nāca pie treneriem un jautāja, kā pateikt kādu vārdu krievu valodā, un lūdza iztulkot krievu jauniešu teikto. Lai saprastos, noderēja arī angļu valoda,” secina Smiltenes BJSS treneris.
Trenera Māra Stabiņa komentāri par dalībniekiem
Sacensību pirmajā dienā sacentāmies sprintā. Visa sprinta distance šoreiz bija izveidota mežā. Mums, izņemot Aldi Lapiņu, šī bija pirmā reize, kad skrējām sprintu mežā, izmantojot karti ar sprinta mērogu 1:5000. Pēc finiša varējām izdarīt secinājumus, ka distances sākumā vajadzēja skriet lēnāk, lai nekļūdītos un tādējādi nezaudētu dārgo laiku.Pirmajā dienā dubultuzvara D-12 grupas meitenēm Agnijai Caunei un Zandai Stabiņai. Labāko laiku M-14 grupā uzrādīja arī Ilgvars Caune. Otrajās vietās D-9 grupā Hanna Gabriela Ziemiņa un M-60 grupā Aldis Lapiņš. Trešais M-45 grupā es – Māris Stabiņš.Otrajā dienā garajā distancē nācās atkal pierast pie kartes mēroga, kādā nekad nebija skriets. Šoreiz tas bija 1:12500. Šajā dienā veiksmīgākā bija H. G. Ziemiņa. Viņai izdevās uzvarēt un divu dienu summā pacelties uz pirmo vietu. Līdera pozīcijas grupās zaudēja A. un I. Caunes. Tāds pats veikums kā pirmajā dienā izdevās Z. un M. Stabiņiem un A. Lapiņam. Trešie finišēja Matīss Slikšjānis M-16 grupā un Elīna Skopāne D-14 grupā. Veiksmīgāk kā pirmajā dienā distanci veica Māris Lapiņš M-60 un Mārtiņš Mārcis Leimanis M-18.Trešajā dienā iedzīšanas distancē kā pirmā devās H. G. Ziemiņa. Viņa arī finišēja pirmā, un mēs varējām priecāties par pirmo zelta medaļu. Medaļu raža turpinājās: D-12 grupā A. Caunei izdevās distancē panākt un apdzīt Z. Stabiņu. Skrienot uz priekšpēdējo kontrolpunktu, viņa apdzina arī sacensību rīkotāju mazmeitu Mašu Ņikitinu un finišēja pirmajā vietā. Drīz pēc tam klāt bija arī Z. Stabiņa, izcīnot trešo vietu. M-14 grupā, dzenoties pakaļ līderim, I. Caune tomēr kļūdījās, tāpēc šoreiz viņam sudrabs. Pats finišā biju pārsteigts, uzzinot, ka esmu finišējis otrais, jo distances sākumā likās – otrā vieta ir neaizsniedzama. Sudraba godalgu pārliecinoši izcīnīja arī A. Lapiņš M-60 grupā. E. Skopāne kārtējo reizi pierādīja, ka vienmēr ir jācīnās līdz galam, un viņai izdevās no piektās vietas D-14 grupā pacelties uz otro vietu. M-16 grupā M. Slikšjānis finišēja 5. vietā un M-18 grupā M. M. Leimanis – 6. Arī M. Lapiņam izdevās nosargāt vietu olimpiskajā sešiniekā.Pēc apbalvošanas ceremonijas nofotografējāmies kopā ar sacensību rīkotājiem. Mašas vecmāmiņa gan izteica nožēlu, ka, ja mēs nebūtu atbraukuši, viņas mazmeitiņa būtu bijusi pirmā.
