Ērģemes pagasta “Ozolkalnu” mājām grūti pabraukt garām, neievērojot dārzā košās puķes un sakopto apkārtni. Tāds skaistums pats krīt acīs.
Acīmredzot tas nav palicis nepamanīts arī tiem ērģemiešiem, kuri saimnieku Aigara un Agitas Pandalonu piemājas saimniecību bija pieteikuši Valkas novada domes rīkotajam konkursam “Sakoptākā dzīves un darba vieta”. Paši saimnieki apliecina, ka nav pie vainas, jo neesot pat prātā ienācis par puķu dobju piedāvāšanu vērtējumam konkursā. Viss ap māju radīts vien pašu priekam.
Dara tā, kā pašiem šķiet vislabākTagad, kad konkurss ir noslēdzies un tam pieteiktās mājas un saimniecības ir zināmas, kādā no tām vēlējās paviesoties arī “Ziemeļlatvija”. Konkursa žūrijas priekšsēdētājs Aivars Cekuls kā vienu no skaistākajām sētām tuvākajā apkārtnē ieteica “Ozolkalnus”. Māju no visām pusēm apņem rūpīgi nopļauts mauriņš, mierīgi dus dīķis ar ūdensrožu saliņām, glītā un plašā ābeļdārza malā ap stropiem zum bites, bet pie mājas un saimniecības ēkām rotājas puķu dobes. Tā lielos vilcienos var ieskicēt “Ozolkalnu” sētu, jo visu tajā redzamo ziedu skaistumu tik un tā vārdos grūti aprakstīt. Kad vēlos uzzināt, kurš ir galvenais darītājs dārzā, Agita pārliecinoši atbild: “Pilnīgi visi – bērni, mēs ar Aigaru un viņa vecāki Dzintra un Uldis. Cits citam dodam padomus, kā labāk ierīkot puķu dobes, un rīkojamies kopīgi. Dzintra vienīgi lielāku šefību ir uzņēmusies par lilijām, bet Ulda pārziņā atrodas bišu drava. Ja nedarbotos visi kopā, nekas prātīgs nesanāktu. Iespējams, ka dobju izkārtojums īsti neatbilst profesionālam dārza plānojumam, bet darām, kā pašiem labāk patīk,” stāsta A. Pandalone. Puķes saimnieki izvēlas ar tādu domu, lai tās pakāpeniski ziedētu no pavasara līdz rudenim. Šī vasara gan dažas korekcijas ienesusi. Tā kā pavasaris ilgi kavējās, daudz kas uzziedēja vienlaikus. Arī ķirši ļoti ātri saziedēja. Dažus košumkrūmu un puķu stādus uzdāvinājuši draugi. “Liela sortimenta nav, jo īpaši nebraucam meklēt jaunas puķes. Tās, kas patīk, ir iesētas un iedēstītas, un aug,” skaidro Agita.
Dārzā gan jūrmala, gan atvaļinājumsPašiem saimniekiem daudz neiznāk baudīt dārza skaistumu. Tāda ilgāka pasēdēšana dārzā notiekot, svinot kādus svētkus vai jubilejas. Lielākoties dārzā jāatrodas, lai strādātu. “Te ir mūsu jūrmala, te aizrit atvaļinājumu laiks,” norāda Agita.Viņa kopā ar vīru strādā pilsētā. Agita ir pirmsskolas izglītības pedagoģe, bet Aigaram darbs ir SIA “Valkas meži”. Kad vakarā abi pārrodas mājās, vispirms jāaprauga, kas vēl padarāms dārzā, tādēļ vasarā televizoram un datoram laika neatliek. Pie tiem biežāk varēs sēdēt ziemā. Tomēr darbošanos saimniecībā neviens neuztver kā nastu. “Tā vienkārši ir pierasts. Nevaru samierināties, ja kāda dobe palikusi neizravēta vai kādā vietā nav nopļauta zāle. Tas, šķiet, ir mantojums no senčiem, jo arī viņi uzturēja kārtīgas savas mājas,” spriež Agita.“Ozolkalni” jau gandrīz pusgadsimtu ir starp sakoptākajām sētām ciematā. Dzintras kundze palepojas, ka viņai mājās vēl ir saglabājies 1963. gadā piešķirtais Goda raksts par kārtīgu dārza un pagalma uzturēšanu. Tādēļ vien ir vērts censties šo tradīciju turpināt. Nav aizmirstas arī gluži praktiskas vajadzības. Daļa no 0,3 hektāru piemājas saimniecības zemes ir atvēlēta kartupeļu un citu dārzeņu audzēšanai. Ziemā vitamīnu devai lieti noder arī vectēva Ulda sviestais medus. Agita atklāj, ka viņš pat savos 70 gados spēj uzkāpt kokā, lai noņemtu bišu spietu. Savukārt Aigars atbild par to, lai dīķis būtu tīrs. Ja parādās aļģes, jāņem lielais grābeklis un jāvelk tās ārā. Katram savs pienākums kopīgajā darbā, kam iznākums ir ziedoša un skaista lauku sēta.
