Neskaitot dalību skolēnu dziesmu un deju svētkos, kā arī novadu un reģionu dziesmu svētkus un dienas, man šie bija septītie vispārējie latviešu dziesmu un deju lielie svētki, kuros piedalījos. Ja vēl tiem pieskaitītu lielos svētkus „Rīgai 800” un „Rīgai 810”, kā arī piedalīšanos Ziemeļu un Baltijas valstu Dziesmu svētkos Norvēģijā, Lietuvā, Igaunijā, Somijā un tepat pie mums, tad šķiet, ka viss brīvais laiks tiek pavadīts tikai dziedot – gatavojoties svētkiem un svinot tos. Lai gan tā gluži nav, tomēr dziesmai un dziedāšanai ir liela nozīme manā dzīvē.
Piedaloties dažādos svētkos iegūta arī visdažādākā pieredze gan par sadzīvisku jautājumu risināšanu svētku laikā, gan par pašu svētku norisi. Jāatzīst, ka vienmēr esmu šos svētkus gaidījusi un priecājusies par iespēju piedalīties tajos, izbaudot to neatkārtojamo un citur neiegūstamo sajūtu – būt kopā ar tūkstošiem dziedātāju, mūziķu un dejotāju tur – Lielajā Mežaparka estrādē, vienlaikus pakļaujoties virsdiriģentu žestam, izbaudot mūzikas burvību.
Pēc šiem – XXV Dziesmu un XV Deju svētkiem – gribu padalīties nelielās pārdomās, kas radušās arī sarunās ar citiem, kam šī tēma tuva. Svētki, kā vienmēr, man šķita interesanti, skaisti un ar savu, atšķirīgu konceptu – „Gaisma līgo Latvijā”. Ir jauki, ka šo svētku ietvaros arvien lielāk nozīme tiek piešķirta ne tikai koru kopdziedāšanai, deju kolektīvu sadancošanai un pūtēju kopatskaņojumiem, bet tiek atrasta vieta citām mūsu tautas tradīciju izpausmēm
– Rīgu ieskandināja arī dažādas folkloras kopas un koklētāji, dažādos likteņu līkločos ieveda amatieru teātri, Vērmaņdārzā tika dota iespēja „izrādīties” dažādiem amatu pratējiem – audējiem, tērpu darinātājiem, rotkaļiem, keramiķiem un citiem. Savu vietu šādos svētkos arvien stabilāk ieņem arī simfoniskās mūzikas koncerti klasikas cienītājiem.
Visvairāk mani priecē, ka arvien lielāku nozīmi iegūst dažādu mūsu novadu tautas tērpu darinātāju darbs un cilvēki aizvien vairāk sāk izrādīt interesi par savu tautas tērpu, vēloties tādu iegūt savā īpašumā. Nevar neatzīmēt, ka arī mūsdienu tehnoloģijas ir devušas savu artavu svētku daudzveidošanā. Šoreiz tika dotas dažādas iespējas gan svētku dalībniekiem, gan jebkuram interesentam – iedziedāt savu Dziesmusvētku logo, kuru īpaša datorprogramma noformēja īpašā ornamentā, nosūtīt savu sveicienu svētku dalībniekiem portālā www.uzgavile.lv, vērot lielajos ekrānos svētku norisi gan Mežaparkā, Daugavas stadionā, Ķīpsalā un vairāku pilsētu noteiktās vietās.
Ir jauki, ka svētku veidošana un norise vairs nav tikai organizatoru un svētku dalībnieku ziņā, bet arvien plašāk tiek iesaistīts jebkurš iedzīvotājs, kurš vēlas izjust kopābūšanas un vienotības fenomenu – ieliekot savu sidraba lapiņu sidraba birzī Rīgas centrā, izveidojot savu dziesmu svētku plakātu un izbaudot fantastiskās izjūtas dziedot un dejojot kopā pēc Noslēguma koncerta Mežaparkā līdz pat rīta gaismai.
Pa pilei darva kopējā svētku medus mucā deva tas apstāklis, ka gan kora dziedātājiem, gan dejotājiem bija pārāk sakoncentrēti mēģinājumu grafiki, kā arī lielu slodzi prasīja dejotāju četri lielie koncerti un dziedātāju divi ģenerālmēģinājumi. Būtu ideāli, ja fantastiskos deju koncertus varētu organizēt vietā, kur tos vienlaikus var noskatīties vairāk skatītāju, tad nebūtu jārīko tik daudz koncerti, kas nenoliedzami, kaut gan dod gandarījumu, ir ļoti nogurdinoši.
Tāpat, manuprāt, pilnīgi nevajadzīgs bija sestdienas rīta ģenerālmēģinājums Mežaparka estrādē, kur ne dziedātāji, ne skatītāji, kuri bija uz to pirkuši biļetes, nevarēja pilnībā izbaudīt svētku burvību, svīstot mūsu krāšņajos tautas tērpos, ģībstot no pārlieku lielās tveices, mīņājoties neziņā, kad jauktajiem koriem jāmainās ar sievu un vīru koriem, kad jāsāk stāties atpakaļuzgājienam. Iespējams, ka bija ļaudis, kuri visu Noslēguma koncertu izbaudīja no sākuma līdz galam, taču manā ieskatā, tam jābūt ne tik izstieptam – vairāk kā sešu stundu garumā.
Noslēguma koncertā jau nav jāparāda pilnīgi viss, ko dziedātāji iemācījušies piecu gadu periodā no iepriekšējiem svētkiem, bet tajā jāparāda labākais no labākā. Šķiet, ka garā koncerta dēļ, daļa publikas un, nenoliedzami, arī dalībnieku, bija noguruši un tādēļ viņiem pietrūka spēka izbaudīt jauko kopā sadziedāšanās tradīciju, ko šogad izcili vadīja Dita Lūriņa-Egliena un Mārtiņš Egliens.
Tomēr svētki bija izdevušies un ne ar ko nav salīdzināma tā kopības sajūta, kad desmitiem tūkstošu balsu kopā dzied „Saule, pērkons, Daugava” vai citas tautu vienojošas un sirdi ielīksmojošas dziesmas, pat tad, ja Mežaparka estrādē katram dziedātājam atvēlētā vieta ir vien 37,6 cm un brīžiem dziedot jāstāv uz vienas kājas. Vienmēr savu artavu, pozitīvisma vairošanai, dod iespaidīgai svētku gājiens, kurā notiek savstarpēja svētku dalībnieku un skatītāju sasaukšanās, uzmundrināšana un sumināšana.
Mūsu korim šajos svētkos negaidīti tika dota iespēja iepazīties ar Norvēģijas kori no Trøndelag reģiona, kurā dziedāja arī daži mūsu draugi ko Steinkjeras kora, kurus bijām satikuši Ziemeļu un Baltijas valstu Dziesmu svētkos Norvēģijā un Tartu. Jauki bija atkalsatikšanās mirkļi ar jau redzētiem norvēģu draugiem, kā arī iepazīšanās ar jauniem dziedātājiem no šī skanīgā kolektīva.
Vēloties atbalstīt draugu kori, devāmies uz Doma laukumu, kur uz Dziesmusvētku estrādes norvēģu koris sniedza profesionālu priekšnesumu, citu individuālo ārvalstu un pašmāju kolektīvu koncertā. Ar īsu priekšnesumu mūsu norvēģu draugi uzstājās arī mūsu „Dziesmusvētku mājvietā” – Juglas vidusskolā, kā arī piedalījās mūsu izcilo pūtēju sagaidīšanā pēc konkursa skolā.
Ar gandarījumu par paveikto un cerību par turpmāku izdošanos, gribas vēlēt gan svētku organizatoriem, gan kolektīvu vadītājiem, gan pašdarbniekiem, skatītājiem un visiem, kam latviešu dziedāšanas un deju svētki ir nozīmīgi, turpināt strādāt, piedalīties, līdzdarboties un izbaudīt svētkus, tos svinot ar prieku!
