Launkalnes pagasta piemājas saimniecība “Mazdāmi” ir atguvusi otru elpu, kopš tur uz pastāvīgu dzīvi no Īrijas pārradušies jaunie saimnieki.
Vecā dzīvojamā māja ir kapitāli renovēta; dārzā izzāģēti vecie koki un iestādīti jauni augļu kociņi; uzceltas apsildāmas siltumnīcas, kurās pārdošanai audzē tomātus un gurķus.Laila Eglīte kopā ar dzīvesbiedru Aleksandru Solomko un dēlu Deniju (astoņi gadi) un meitu Agnesi (19 gadi) pārradusies tēva mājās un visu ārzemēs nopelnīto naudu ieguldījuši “Mazdāmos”.
Pārradušies uz palikšanu Pirms vairākiem gadiem peļņā uz ārzemēm Laila un Aleksandrs devās ar konkrētu mērķi – nopelnīt naudu un Latvijā atjaunot māju, kurā ģimenei būtu ērti un patīkami dzīvot. Vecāki vēlas, lai dēls Denijs uzaug dzimtenē, laukos, kur var braukt ar velosipēdu, skraidīt pa pagalmu, samīļot suņus un kaķus. Turklāt īstas mājas varot būt tikai Latvijā, bet ārzemēs ir dzīvošana uz koferiem šodienai.Pirms došanās darbā uz Angliju un Īriju Laila un Aleksandrs savā piemājas saimniecībā Alojas novadā audzēja jaunlopus. Sākotnējais sapnis pārbūvēt Alojas māju izčibēja. Saimnieku prombūtnes laikā ēkai ziemā iegāzās jumts, vēlāk vandāļi māju izdemolēja, un nebija vērts to atjaunot, tāpēc Laila ar savējiem atgriezās dzimtajā pusē, Launkalnes pagasta “Mazdāmos”, kur dzīvo viņas tēvs Uldis Kupcis.Ārzemēs Laila strādāja par pārdevēju un auklīti; Aleksandrs – lauksaimniecībā un celtniecībā. “Jau Īrijā teicu, – kad atbraukšu Latvijā, nedarīšu to, kas nepatīk. Kāda jēga strādāt, ja dari to gariem zobiem?” saka Laila. Tagad, Latvijā, savās mājās, viņa pievērsusies sirdslietai – dārzkopībai – un audzē puķu un dārzeņu stādus.Aleksandrs šogad atradis darbu turpat, Launkalnes pagastā, savā bijušajā profesijā mežizstrādes nozarē un strādā kokapstrādes uzņēmumā “Vudlande”. “Kad pieteicos darbā, uzreiz pateicu, – atbraucu no Īrijas, meklēju darbu. Ja darba nebūs, braukšu atpakaļ. Nē, nē, viņiem strādniekus vajagot,” stāsta Aleksandrs un piebilst, ka mežizstrādē Latvijā var nopelnīt pat vairāk, nekā strādājot Īrijā.Tomēr no Īrijā mītošajiem tautiešiem atpakaļ uz dzimteni pagaidām aizbraucot vien daži. Drīzāk ir vērojama pretēja tendence, stāsta Laila un Aleksandrs. Īrijā viņi dzīvoja Limerikas apgabalā, pilsētā Newcastle West. Kad abi tur ieradušies, latvieši bijuši ne vairāk kā pussimts, bet, kad braukuši projām, – jau aptuveni 400. Daudzi ierodoties, lai nopelnītu un varētu samaksāt Latvijā ņemtos kredītus un līzingu un arī sūtītu naudu mājās palikušajai ģimenei.Laila nenoliedz, ka nopelnīt Īrijā varēja labi. Viņai kā pārdevējai darba devējs stundā maksāja 9,60 eiro. Arī sadzīves apstākļi tur ir komfortabli: ūdens no krāna, duša, mikroviļņu krāsns. “Šeit Latvijā, laukos, ir smagi. Malka ir jāgādā un jānes, tāpat arī – ūdens no akas. Zāle jāpļauj. Ziemā sniegs jātīra. Vajag savu automašīnu, jo autobusi kursē reti vai nemaz. Tās ir elementāras lietas, kas rada neērtības un no kurām cilvēki varbūt bēg,” pieļauj Laila un Aleksandrs.
Cels jaunas siltumnīcasLai atsauktu atpakaļ no Latvijas aizbraukušos, valdībai esot jārīkojas līdzīgi, kā kādreiz darīja Īrija, aicinot atgriezties dzimtenē uz Kanādu unASV emigrējošos īrus. Proti, bankas devušas bezprocentu kredītu uz 50 gadiem, lai cilvēki varētu būvēt privātmājas un uzlabot sadzīves apstākļus. Arī Laila un Aleksandrs uzsver, ka bez ārzemēs nopelnītās naudas “Mazdāmu” māju nespētu pārbūvēt. Turklāt visiem plānotajiem darbiem pat pietrūcis. Tagad otro stāvu viņi remontē, pakāpeniski atliekot no Aleksandra algas, jo kredītu slogu negrib uzņemties.Papildu ienākumus ģimenei dod dārzs un siltumnīcas, kuru ražu Laila pārdod tirgū Smiltenē. Pērn, pirmajā vasarā Latvijā pēc atgriešanās no Īrijas, viņa iesāka ar vienu siltumnīcu.“Tas bija eksperimenta gads. Tomātu sēklas pasūtu no Anglijas un izmēģināju, kuras šķirnes labāk aug un kas pašiem labāk iet pie sirds. Secināju, ka cilvēki tirgū vairs negrib pirkt sarkanos tomātus, jo tādi ir veikalos. Toties ļoti garšo dzeltenie tomāti, arī melnie. Šogad mums ir tomāti pat zilā krāsā,” stāsta Laila. Šogad maija vidū “Mazdāmos” ir uzcelta otra apsildāmā siltumnīca, un pārdošanai tiek audzēti arī dārzeņi. Abās siltumnīcās kopā ir aptuveni 400 stādu. Vislielākā izvēle ir tomātiem – 26 šķirnes. Papildu dārzeņiem Laila pārdošanai audzē puķu stādus – pelargonijas, samtenes, asteres, cīnijas un citas, bet nākamajai sezonai vēlas ar spraudeņiem pavairot štokrozes (kāršurozes), jo Latvijas dārzos šīs puķes redzējusi maz. Saimniekiem ir doma būvēt arī jaunas siltumnīcas, jo dārzeņkopībai viņi redz perspektīvu. “Laimīgāki pagaidām esam mājās, un Īrijas mums nepietrūkst. Ja cilvēki strādā, ir uzņēmīgi un meklē jaunas iespējas, ko vēl varētu padarīt, tad arī Latvijā var dzīvot,” saka Laila un Aleksandrs. Aleksandrs neizslēdz iespēju, ka varbūt reiz atkal vajadzēs braukt peļņā uz ārzemēm, tomēr mājas būšot tikai vienas – dzimtenē.
