Nerunāsim par darbu, naudu un skumjām, parunāsim par prieka nemitīgo spozmi, dzīvi un tās nemitīgo elpu, vienā no saviem dzejoļiem aicina 16 gadus vecā palsmaniete Kristīne Pēča.Sevi viņa raksturo kā romantiķi un smaidošu optimisti, kura cenšas uz dzīvi skatīties pozitīvi. Šis gaišums atspoguļojas arī dzejā. Kristīnes spalvai pieder aptuveni 20 dzejoļi, taču konkrētu skaitli jaunā autore nenosauc, jo savus gara bērnus nav saskaitījusi.Šovasar Kristīne absolvēja Palsmanes pamatskolas 9. klasi ar augstu vidējo atzīmi (9,3 balles). Mācības viņa turpinās Valmieras Valsts ģimnāzijas 10. klasē, kur izvēlējusies humanitārā virziena izglītības programmu, jo patīkot rakstīt, stāstīt un apcerēt. “Visi ceļi mums ir vaļā,” spārnotajam teicienam par absolventiem piekrīt jauniete un piebilst, ka pagaidām ir grūti aptvert to, ka jauno mācību gadu sagaidīs nevis Palsmanes pamatskolā kopā ar līdzšinējiem klasesbiedriem un skolotājiem, bet gan citā pilsētā, ar citiem, vēl neiepazītiem cilvēkiem. Nospiedumi dvēselēKristīne ir dzimusi un uzaugusi Palsmanē un savā dzimtajā pusē jūtas labi. Te viņa dziedājusi skolas korī, dejojusi tautas dejas un līnijdejas, kopā ar klasesbiedriem spēlējusi teātri skolas dramatiskajā pulciņā “Mežonīgie kaķi”, piecus gadus ar pagasta “busiņu” braukājusi uz nodarbībām Smiltenes mākslas skolā.Palsmanē ir arī viņas vecāki un sirdij mīļas vietas – vecais muižas parks pie internātskolas, Mīlestības skvēriņš ar stārķu skulptūru un topošā jaunā dabas taka Palsas upes krastā. “Katrs puzles gabaliņš saliek kopā visu bildi. Tā arī veidojas mūsu dzīve – no sīkiem, maziem mirkļiem,” teic Kristīne, piekrītot, ka viņas personību ir izveidojuši Palsmanē nodzīvotie pirmie 16 gadi, šajā laikā satiktie, blakus esošie cilvēki un kopā ar viņiem piedzīvotais.Nozīmīgu notikumu, kas atstājuši nospiedumus Kristīnes dvēselē, esot daudz. Taču kā pirmo, svarīgāko viņa nosauc dzejas vakaru Grundzālē pērnā gada oktobrī.Kristīne pat saglabājusi un uz interviju paņēmusi līdzi pasākuma programmu. Tajā uzaicināto dzejdaru vidū ir publicēts arī viņas vārds un atziņa: “Es rakstu to, ko jūtu. Nezinu, vai tas ir pareizi vai nepareizi, bet tā ir daļa no manis. Pārsvarā rakstu sev mazās, krāsainās kladītēs”.Dzejas vakaru toreiz rīkoja Grundzāles kultūras nama vadītāja Inga Ruka. Savu dzeju klausītājiem lasīja (daži arī izdziedāja): Dace Purvlīce, Gints Kukainis, Inga Ruka, Iveta Reinsone, Einārs Broms, Regīna Melzoba un Kristīne Pēča, pasākuma visjaunākā dalībniece. Tā bija pirmā reize, kad Kristīne publiski lasīja savus dzejoļus. “Vakars romantiskā gaisotnē, sveču gaismā, ar mierīgu mūziku bija dvēseles atspirdzinājums. Tas man palīdzēja saprast, ka jāturpina rakstīt dzeju, lai atrastu sevi un izprastu pārējo,” atzīst Kristīne.
Esam atsūtīti ar mērķi Kristīne par labu atzīst tādu dzeju, kurā lasītājs var atrast atbildes uz jautājumiem, kas viņu urda, palīdz apskaidrot domas un izjūtas.“Reizēm, kad man uznāk apcerīgums, domāju un meklēju atbildes, kāda vispār ir nozīme cilvēka dzīvei. Manuprāt, katrs cilvēks ir sūtīts ar konkrētu mērķi kaut ko darīt, uzlabot. Katram jāatrod sava mazā niša, kurā darboties,” pārdomās dalās Kristīne.No dzejniekiem viņa augstu vērtē Aleksandru Čaku un Mārtiņu Freimani. Kaut abu mūžus šķir vairāki gadu desmiti, Kristīne viņu daiļradē saskata dvēseļu radniecību un sev tuvas domas. Savukārt viņu pašu rakstīt dzeju pamudinājusi latviešu valodas un literatūras skolotāja Iveta Reinsone, bet atbalstījusi dzejniece Marika Svīķe, ciemojoties Palsmanes pamatskolā un arī uzaicinot uz dzejas pasākumiem Smiltenes bibliotēkā. Kristīne dzejoļos atklāj personīgās emocijas, kas “lēnām atnāk, nobriest un top uzliktas uz papīra”. Viņa uzrakstījusi arī stāstu “Tava uz mūžu”, kas ieguvis atzinību un ceturto vietu vienā no literārās jaunrades konkursiem Latvijā.“Tas ir nedaudz uz senlaicīgo stāstu pusi, vairāk par mīlestību, un dienasgrāmatas formātā. Kāda meitene atrod senu dienasgrāmatu, sāk lasīt un iegrimst tajā iekšā. Stāsts noslēdzas ar to, ka dienasgrāmatā vēl ir daudz tukšo lapu un tās jāaizpilda meitenei pašai,” stāsta Kristīne. Jau pāris gadus viņa raksta arī savu personīgo dienasgrāmatu.Jauniete pieļauj, ka viņai ir viegli radoši izpausties arī tāpēc, ka jau kopš bērnības lasa daudz grāmatu un tas bagātina vārdu krājumu un attīsta iztēli. Mamma stāstījusi, ka Kristīne bērnībā nav nākusi ārā no grāmatu veikala tik ilgi, kamēr viņai nav nopirkta grāmata.Varbūt arī šovasar Kristīne kādā no savām mazajām, krāsainajām kladēm ierakstīs jaunus dzejoļus. Varbūt kāds no tiem būs par dzimto Palsmani un savu pirmo skolu.“Skolu atcerēšos skolotāju draudzības un uzticības dēļ, jo, kad aizgāju pie viņiem, viņi vienmēr sniedza atbalstu, bija saprotoši, izskaidroja, ko nesaprotu. Un vēl paliks atmiņā ar pusdienām! Tas ir kaut kas, ko vērts pieminēt, jo bija ļoti garšīgi!” Palsmanes pamatskolas pavāru Ingrīdas Sniedzes, Ainas Puzules un Ivetas Kubuliņas darbu slavē Kristīne. Un vēl viņa cer pēc 10 gadiem salidojumā satikt savus nu jau bijušos klasesbiedrus, lai jautrā pulkā atcerētos visas blēņas un nedarbus.Kristīne PēčaLaiksLaiks – nepielūdzams un nežēlīgs,Lūdzu, ļauj man tikai vienu mirkliPar mūžīgu padarīt.Tikai vienu,Tik ļoti dārguMirkli manā dvēselē.Zelta rāmī iestrādāt, Kā kristāliņu padarīt.
ParunāsimNerunāsim par darbu,Parunāsim par vējuAukstos rudeņos.Nerunāsim par naudu,Parunāsim par sauliAgros pavasara rītos.Nerunāsim par skumjām,Parunāsim par prieka Nemitīgo spozmi.Parunāsim par dzīvi,Tās nemitīgo elpu.
SapnisViens nedrošs pavasara sapnis,No rīta klusi sapiniesZirnekļa sudraba tīklos.Tas sevī krāsas glabā,Mežonīgas, tīras, neaptveramas,Tās pasauli izkrāso,Maigi jūtas pludinot.Zirneklītis klusiņāmUz priekšu tinVisu, kas sirdīs mīt.Ietin apskāvienu siltuUn mīļu skatienu.Satin smaidu jautru.Un ieslēdz ciešā tvērienā Rūpju glāstu.Reiz…Reiz mēs atkal satiksimiesVisu aizmirstā liepu alejā.Tu man savus sapņus stāstīsi.Reiz mēs atkal kopā staigāsimPa mūsu bērnu dienu takām.Viens otram klusi čukstēsimIlgu pilnus vārdus.Reiz viss būs savādākUn grieze dziedās citu slavas dziesmu.Bet vienu es neaizmirsīšu nekad -Tavu liego smaidu.
BērnībaVai atceries? To mazo rociņu,Gluži kā tavējo,Tikai 2 reizes mazāku.Vai atceries? To seju,Gluži kā tavējo,Tikai ar spožākām,Neziņas pilnām acīm.Tā bija bērnība,Kura lika saulei debesīs spīdēt spožāk.Kura lika saldējumamUz lūpām garšot saldāk.
* * *
Vēl siltums kavējasManās atmiņās,Tā bija plauksta,Liega, silta, drošaVai varbūt sapnis?Neīsts, nedzīvs, maldinošs?Nē, tas bija smaids.Tavs smaids rīta dūmakā,Starojošs, maigs…Un silts.Tik silts,Ka manās domās kavējas.PAR KRISTĪNI PĒČUIveta Reinsone, klases audzinātāja, latviešu valodas un literatūras skolotāja: – “Laiks – tā ir tukša grāmata, kurā mēs katrs pats ierakstām savu stāstu. Laiks – tas ir viens mirklis; laiks – tā ir vesela mūžība. No mirkļiem mūžība rodas.. Un brīžam kāds mirklis dārgāks par mūžību kļūst.. ” Tā saka mana nu jau bijusī skolniece Kristīne. Pievienojoties viņas domai, es varu teikt, ka laiks, ko pavadīju kopā ar Kristīni, paskrēja kā mirklis, bet tam ir mūžības vērtība. Kristīne ir ļoti sirsnīga, draudzīga, vienmēr smaidīga meitene. Viņai piemīt ass prāts, ātra loģiska domāšana. Kristīne ir izteikti radoša, vienmēr atvērta jaunām idejām, gatava izmēģināt ko vēl nezināmu. Ir ļoti komunikabla, spēj saprasties un sadarboties gan ar saviem vienaudžiem, gan skolotājiem. Ar Kristīni ir ļoti interesanti sarunāties, jo viņa ir zinoša dažādos jautājumos – kultūrā, politikā, psiholoģijā, literatūrā. Brīžiem rodas jautājums, kā gan viens cilvēkbērns spēj pagūt visu – izcili mācīties, dziedāt korī, dejot, spēlēt skolas teātrī, rakstīt dzejoļus, ar lieliskiem panākumiem startēt mācību olimpiādēs, spēlēt ģitāru, daudz lasīt, iesaistīties visos skolas un klases pasākumos. Kā bijusī Kristīnes klases audzinātāja varu teikt, ka viņa ļoti augstu vērtē savu klases kolektīvu, un uzdrošinos apgalvot, ka Kristīne, varbūt brīžam nesaprasta, tomēr bija mūsu klases dvēsele.Vēl piebildīšu, ka Kristīnei piemīt ļoti augstas darba spējas. Par to pārliecinājos, kopīgi gatavojoties gan latviešu valodas olimpiādēm, gan literārajiem konkursiem, kad reizēm vēl trijos naktī sazinājāmies elektroniski un pielabojām kādu literāro darbu. Kristīne dzejoļus un stāstus raksta jau ļoti sen. Pirmais viņas dzejolis, ko lasīju, bija rakstīts 3. klasē. Tas bija burvīgs veltījums māmiņai. No sirds priecājos, ka Kristīne turpina dzejot, rakstīt pasakas, stāstus. Viņas dzejā skan atziņa, ka vislielākās vērtības ir dzīve, dzīvība, mīlestība, draudzība, ģimene. Kristīne ar savu dzeju mūs aicina ieklausīties sevī un vienam otrā, lai pasaulē, blakus ejot, mēs cits citam sagādātu vairāk prieka, nevis sāpju.Ar lepnumu varu teikt – mans skolotājas sapnis ir piepildījies, un Kristīne ar savām valodas un literatūras zināšanām ir apsteigusi mani.
