Jērcēnu pagasta «Zaļmežu» māju saimnieci Martu Ziediņu daudzi jērcēnieši zina kā labu jāņusiera sējēju.
Jērcēnu pagasta “Zaļmežu” māju saimnieci Martu Ziediņu daudzi jērcēnieši zina kā labu jāņusiera sējēju. Arī šogad dažas dienas pirms Jāņiem viņa ir jau pagatavojusi garšīgu ķimeņu sieru, kuru vieni no pirmajiem nobaudīja “Ziemeļlatvijas” darbinieki.
M. Ziediņa atzīst, ka sieru sien daudzus gadus, bet reti izdodoties pagatavot divus pilnīgi vienādus rituļus. “Pēc garšas gan tie maz atšķiras, bet kādreiz izdodas mīkstāks, citreiz — cietāks. Atceros, ka mamma prata pagatavot cietos biezpiena sieriņus, kas pilnīgi gatavi ir pēc izkaltēšanas saulē. Mēs, bērni, šos sāļos sieriņus saucām par vecīšiem un ik rītu ņēmām līdzi ganu gaitās. Es pati gan sienu tikai jāņusieru,” saka saimniece.
Viņa labprāt dalās pieredzē par dzeltenā vasaras saulgriežu garduma pagatavošanu. “Esmu izmantojusi dažādas receptes, bet pēdējos gados sieru vāru un sienu, kā mēdz teikt, pa jaunam. Lielā podā vāru labo pienu. Parasti katlā ieleju astoņus litrus. Kad piens sāk kūpēt, tajā lēnām ieleju sešas saklapētas olas. Kad vārījums ceļas augšā un grib plūst pāri, katlu no uguns noņemu un ieberu tajā divas tējkarotes citronskābes. Tad uzvārīto masu maisu tik ilgi, kamēr tā saveļas gabalā. Pēc tam topošā siera kluci ielieku marlītē, nokāšu suliņas un siera masai piejaucu ķimenes un sāli. Vēlreiz to samīcu un palieku zem sloga, lai atdziest un nostāvas,” stāsta M. Ziediņa.
Jērcēnos M. Ziediņa dzīvo kopš 1969. gada, taču laukos pavadījusi visu mūžu. “Man patīk, ja apkārt ir daba un klusums. Pati savā sētā esmu saimniece, varu darīt, ko gribu. Protams, gaidu arī viesus. Esmu priecīga, kad atbrauc bērni un mazbērni, bet laukus pret pilsētu nekad nemainītu. Tie man kļuvuši mīļi kopš bērnības, kad dzīvoju tēva mājās Ēvelē. Mums, mazākajiem bērniem, bija jāiet ganos, tur arī, šķiet, dabu iemīlēju,” spriež M. Ziediņa.
Jērcēnu pagasta padomes deputāte Ginta Gailīte stāsta, ka “Zaļmeži” ir arī viena no sakoptākajām sētām pagastā. Katru vasaru pagalmā zied daudz puķu, bet tālāk ap māju ir glīti uzturēts mauriņš, acis priecē katra vieta sētā. “Man tas tā ir ieaudzināts, ka jākustas, kamēr var. Nespēju tā vienkārši sēdēt un neko nedarīt. Bērnībā mamma mūs mācīja neļaut nevienai nezālei izaugt uz pagalma celiņiem,” atminas M. Ziediņa.
Vēl “Zaļmežu” saimniecei patīk dziedāt. Viņa jau vairākus gadus darbojas Jērcēnu folkloras kopā “Mežābele”. “Dziesma man palīdz visās vietās un darbos. Nereti uzdziedu, kad strādāju tīrumā vai dārzā, arī kūtī rīkojoties šad tad uzdziedu. Kādreiz vakaros apsēžos istabā, domāju, kas izdarīts un pat nemanu, ka atkal esmu sākusi dziedāt. Ar dziesmu kopā ir vieglāk dzīvot ,” apliecina M. Ziediņa.
