Tā kā savus komentārus rakstu pāris dienu pirms publicēšanas, tad gadās, ka ne visi aktuālie jaunumi iekļūst kārtējās ceturtdienas avīzē.
Tā kā savus komentārus rakstu pāris dienu pirms publicēšanas, tad gadās, ka ne visi aktuālie jaunumi iekļūst kārtējās ceturtdienas avīzē.
Bet jaunumi patiešām interesanti, ko informācijas kanāli pār mums gāž veselām kaskādēm, un ikreizi rodas grūtības izšķirt, kam dodama priekšroka.
Latvijas un Krievijas attiecību raksturs
Ir saņemti signāli, ka uz gaidāmajām Saeimas vēlēšanām Kremlim nebūs īpaši atbalstāma politiskā spēka, kas gan neizslēdz iespēju, ka Krievijas vēstniecība centīsies panākt, lai krievu avīzes Latvijā atbalstītu PCTVL. Toties Putina komanda, domājams, jūtas vīlusies tā saukto kreiso politiķu agrākajā izvēlē, tāpēc mūsu priekšvēlēšanu gaisotnē atļaujas sarunas ar Kalvīša valdību. Par sarunu rezultātiem gan nevajadzētu lolot pārāk gaišas cerības, bet arī mazi solīši ekonomisko attiecību uzlabošanā ir slavējama.
Visai labvēlīgā noskaņojumā Rīgā aizritēja pareizticīgo baznīcas patriarha Aleksija II vizīte. Tā kā Krievijā baznīca strikti ievēro Kremļa saimnieku ieteikumus, tad bija grūti atrast kaut ko negatīvu tajās atbalstīs, kas izskanēja pēc augstā viesa aizbraukšanas.
Der pieminēt Latvijas presē mazāk aplūkotu notikumu, proti, nesen Putins pasniedza apbalvojumus kultūras un zinātnes darbiniekiem par veikumu humanitārajā jomā. 5 miljonu rubļu (aptuveni 100 tūkst. latu) prēmiju saņēma arī Aleksijs II, un patriarhs solīja naudu izmantot bāreņu atbalstīšanai. Izskatās mazliet dīvaini, ka laicīgais valdnieks godina valsts garīgo līderi, bet laikam taču Kremlis patriarha darbu vērtē par īpaši noderīgu politikā.
Sarunas starp Kalvīti un Krievijas valdības vadītāju Fradkovu Reikjavikā varētu uzskatīt par tukšu izrādīšanos, jo Fradkovam Kremļa hierarhijā visai nenozīmīga loma. Ja Putins liks siļķes stādīt ar galvām uz leju, tad Fradkovs tā arī darīs.
Daudz perspektīvākas bija neilgās sarunas starp Kalvīti un Putinu Sanktpēterburgā, kur valsts vadītāji pulcējās uz ekonomisko forumu. Pati sanāksme bija Davosas konferences krievu versija, jo Kremlis to vēlas izmantot, lai bruģētu drošāku ceļu uz pasaules Tirdzniecības organizāciju. Kalvīša ierosinājums guva dzirdīgas ausis ne tikai tāpēc, ka Putins vēlas labi izskatīties pasaules acīs pirms G8 sammita, bet arī tāpēc, ka radās izdevība nedaudz pazemot impulsīvo gruzīnu Saakašvili. Notika tā, ka Kalvīša un Putina tērzēšanas laikā Saakašvili pacietīgi sēdēja uzgaidāmajā telpā. Šādu cieņu pazemojošu gājienu savulaik atļāvās Staļins, kad “sīkburžuāziskajam renegātam” Mao Dzedunam lika kvernēt Kremļa priekštelpās. Oficiālā propaganda toreiz šo divu līderu tikšanos pasludināja par izcilu vēsturisku pagriezienu, mākslinieki gleznoja “draudzīgo” tikšanās mirkli, bet radio no rīta līdz vakaram skandēja brašu dziesmu “Moskva – Pekin, haudži van!”.
Tagad viss notiek piezemētāk. Latviju gandarī tas, ka nolemts atsākt starpvalstu sarunas par ekonomiskā bloka jautājumiem. Līgumu teksti jau sen kopš gatavi, bet jāsaprot, ka krievi vienalga atradīs, kur iebilst.
Nepareizi raksta daži žurnālisti, ka Latvija, lūk, atbalstot Krievijas iestāju PTO. Lieta ir tā, ka Latvija galveno atļaujas došanu ir deleģējusi Briselei, kurai lielāks svars noteikumu diktēšanā Kremlim.
Lietuvas mācība
Ar lietuviešu vēlētājiem ir gluži tāpat kā ar latviešiem: vēlēšanās balsojam par tiem, kas vairāk sola. Vai arī par tiem, kas labāk izskatās. Nepietika ar Rolanda Paksa skandālu, jo pēc pāris gadiem kā mušas uz mušpapīra krita uz krievu miljardiera Uspaskiha solījumiem iecelt Lietuvas tautu saulītē. Neskatoties uz lietuviešu izslavēto nacionālo stāju. Un atkal iznāca vilšanās, Uspaskihs pats slapstās Krievijā, bet viņa dibinātās partijas deputāti sataisījuši tādus nesmukumus, ka suns maizi no viņu rokām vairs negrib ņemt. Rezultāts ir ļoti nopietna valdības krīze.
Vai tad mēs, latvieši, esam bijuši tālredzīgāki, ja esam balsojuši gan par Zīgeristu, gan Kaulu? Un jaunu mesiju esam dzīrušies redzēt Repšes personā. Esam balsojuši ne tikai par blēžiem, bet arī par paranoiķiem un šizofrēniķiem. Un turpinām zākāt tos politiķus, kuru sejas apveidi lāgā nepatīk. Gribu atgādināt: ja savulaik angļi būtu balsojuši tikai par smukulīšiem, tad Vinstons Čērčils nebūtu kļuvis par Lielbritānijas premjeru. Taisnība teicienam, ka muļķi pat baznīcā dabū pērienu. Pašpārliecināti muļķi parasti saņem trīskāršu pērienu.
Čekas maisu purināšana
Ko darīs nākamie Saeimas deputāti, ja tā sauktie čekas maisi patiesi tiks publicēti? Nebūs taču vairs iemesla spodrināt priekšvēlēšanu kampaņu. VDK atstātā kartotēka var interesēt tikai tirgus sievu tērgavošanas kāri, jo tie nav juridiski izmantojami dokumenti. Īstie nelieši, visticamāk, kartotēkā nav atrodami.
Kad Dobelis brēc par VDK darbinieku veikto kratīšanu viņa dzīvoklī, tad tie taču nebija ziņotāji, bet štata darbinieki. Un īstie VDK izrīkotāji sēdēja partijas komitejās. Turklāt jānošķir pirmo pēckara gadu mežabrāļu apkarotāji no vēlāko gadu papīru rakstītājiem.
Daudzus stukačus mēs pazinām personīgi. Arī rakstnieku aprindās tādi bija. Viens mira, degvīna vietā iedzerot etiķa esenci. Vēl diviem sirds neizturēja. Bija kolēģi, kurus izsauca uz “stūra māju” it kā paskaidrojumu sniegšanai, piemēram, pēc ārzemju brauciena. Un viņu vārdi, stāsta, arī reizēm ierakstīti kartotēkā. Plāns taču bija jāpilda.
Bēdīgi, ka deputāti vairs nestrādā likumdevēju darbu, bet mūdās ar bezauglīgām blakus lietām. Kad sunim aptrūkstas darāmā, viņš laiza pats sev vienu vietu. Bezdarbīgs deputāts tēlo patriotu.
