Pēdējo gadu laikā neesmu aizrāvusies ar ekskursijām, kuru maršruts sniedzas daudzu desmitu kilometru attālumā. Kādam varētu šķist – kas tad tā vispār ir par ekskursiju? Pavisam neplānoti nokļuvu žurnālistu un tūrisma operatoru grupā, kas devās iepazīt Ziemeļvidzemes senās svētvietas. Atzīšos, ka sākotnēji nemaz negribēju braukt, jo programmā izlasītais nešķita aizraujošs, taču, jau esot pirmajā objektā, domas mainījās pašas no sevis. Tas bija nostāstiem bagātais Zilaiskalns, kurā tiešām pārņem īpašas un reizē sirreālas sajūtas. Šaubos, vai tā ir vieta, kurp doties jautrā draugu kompānijā, bet smelties enerģiju tur var. Tas pat nav vārdiem izstāstāms. Vēl apskatījām vairākus dižus akmeņus un kokus. Ja ikdienā kaut kur tādus redzētu, visticamāk, nodomātu: “Vai, cik liels!”, un paietu garām. Turpretī, ja līdzās ir erudīts, zinošs gids, kurš mīl to, ko dara, viņš šo objektu apskati pārvērš bagātīgā stāstījumā, kas aizrauj. Tieši tā notika arī šoreiz, kad gids bija novadnieks Andris Klepers. Fantastisks cilvēks! Ja vēlaties kaut uz mirkli aizbēgt no ikdienas darbiem, steigas un dienu vienkārši veltīt sev, iesaku doties šāda veida ekskursijā. Mana pieredze – vislabāk kopā ar nepazīstamiem cilvēkiem, jo tad līdztekus gida stāstījumam var netraucēti iegrimt savās pārdomās. Man šī diena bija tieši tas, kas nepieciešams – pārdomas par dzīvi un cilvēkiem, cits redzējums un iedvesma jauniem ikdienas darbiem. Lai jums izdodas šovasar gūt labas emocijas!
