Cik vajadzēs meiju istabās, kāds īpašs puķu pušķis būs šovakar uz pirts lodziņa — tas “Lūķu” saimes vīriešiem ir skaidrs jau vairākas dienas pirms svētkiem.
Cik vajadzēs meiju istabās, kāds īpašs puķu pušķis būs šovakar uz pirts lodziņa — tas “Lūķu” saimes vīriešiem ir skaidrs jau vairākas dienas pirms svētkiem. Vainagi un mielasts — tas sievu ziņā.
Kopš Atmodas sākuma, kad Kārķu pagastā atgriezās Almas un Harija Bērziņu meitas Līga ar dzīvesdraugu Artūru un Ilze Brice ar ģimeni, līgodziesmas “Lūķu” pagalmā skan līdz rītam. Šogad Jāņu nakts burvībai pievienosies vēl viens notikums — Līgas apaļas jubilejas svinības.
“Manas mīļākās puķes ir magones,” teic Līga, kura pati ir skaista un valdzinoša kā Jāņu rītā uzplaukusi magone. Steidzoties no mājas uz lapeni, noplīvo Līgas salātzaļie brunči, gar dobēm nozib viņas salātzaļās augstpapēžu kurpītes. Līgas gadu skaitu nevienam neuzminēt, un nevajag ar! Tikai ikvienam varētu būt jautājums, kā saglabāt tik jaunu sirdi un valdzinošu dvēseli. Noslēpums ir pavisam vienkāršs — tā ir mīlestība. Nesavtīga tuvākā cilvēka Artura, bērnu Leldes un Laura, mazmeitas Rūtas, māsas Ilzes un visas dzimtas, dzimtās vietas, darba un puķu mīlestība.
Uz Sibīriju sūtītais puķu pušķis
“Es un māsa Ilze esam karalaika bērni. Vienmēr esam pratušas priecāties pat par mazumiņu. Visai dzīvei līdzi nāk vecāku mīlestība un bērnības iespaidi. Visbrīnišķīgāko svētku sajūtu radīja pavisam vienkāršas lietas: balti noberztas nekrāsotu dēļu grīdas, izceptas maizes un vīstošas pļavas smarža, izkapts strīķēšana, kas skanēja agri no rīta aiz loga. Es to joprojām izjūtu kā mūziku,” stāsta Līga. Viņai vieni no skaistākajiem Jāņiem mūžā bija 1959. gada vasarā, izlaiduma vakarā, absolvējot Valkas 1. vidusskolu. “Uz skatuves visas meitenes uznāca ar ziliem rudzupuķu vainadziņiem, puiši — ar ozolzaru vainagiem. Ieraugot māsu un viņas klasesbiedrus, no skaistuma nevarēju valdīt asaras,” atceras Ilze.
Vissmeldzīgākie Jāņi “Lūķos” bija, kad izsūtījumā dienas vadīja Līgas un Ilzes mammas māsa Anna. “Mammīte māsai uz Sibīriju aploksnē aizsūtīja “Lūķu” pļavās lasītu puķu pušķīti. Anna pārveda mājās no izsūtījuma papīrā rūpīgi glabātos ziedus,” teic Ilze un Līga. To atceroties, māsām aizlūst balss un acīs mirdz sudrabainas asaras.
Zobārstniecība arī ir māksla
“Pēc vidusskolas absolvēšanas iestājos māsu skolā. Tas noteikti bija mammītes iespaidā, jo viņa bija žēlsirdīgā māsa un brīnišķīgs cilvēks. Pacienti mammu ļoti cienīja un mīlēja. Diemžēl viņa nepiedzīvoja manu medmāsas diploma saņemšanu. Kad mācījos pēdējā kursā, mamma nomira. Vairākus gadus strādāju tuberkulozes slimnīcā. Tad izlēmu stāties Medicīnas institūtā. Stomotoloģijas fakultāte bija vienīgā, kurā varēja studēt vakara nodaļā. Šā iemesla dēļ izvēlējos studēt zobārstniecību. Nevienu brīdi neesmu to nožēlojusi. Man ļoti patīk šis darbs. Tētis mums bija zīmēšanas skolotājs un gleznotājs. No viņa mūsu dzimtai līdzi nāk mākslinieciskā stīga. Zobārstniecībā tas ir ļoti svarīgi, lai izdotos skaisti salabot zobus,” atzīst Līga. Pēc Medicīnas institūta absolvēšanas Līga dažus gadus strādāja Jelgavā, pēc tam 20 gadus — Jēkabpilī. “Ar Jēkabpili, kas ir mana vīra dzimtā puse, saistās daudz jauku atmiņu, taču likteņa lokus grūti paredzēt. Dzīve iegriezās tā, ka no Jēkabpils aizgāju un atgriezos Kārķos. Varbūt senču gars mūs visus sasauca mājās. Es uzsāku privātpraksi Naukšēnos,” stāsta Līga.
Ģitāras spēle un kartings
“Esmu azartiska. Man patīk piepildīt sapņus. Piemēram, mans sapnis bija iegūt autovadītājas apliecību. 59 gadu vecumā nokārtoju eksāmenu un to piepildīju. Man ļoti patīk braukt. Tagad mans sapnis ir iemācīties spēlēt ģitāru. Protu spēlēt akordeonu un domāju, ka iemācīšos arī ģitāru. Vēl mans sapnis ir braukt ar kartu. Gan pienāks diena, kad arī to piepildīšu. Vakaros, kad nenāk miegs, pieveru acis un gara acīm redzu, kādi “Lūķi” varētu būt nākotnē, ja kādreiz būtu daudz naudas,” stāsta Līga.
Jāņu rītā ledus ķirbju bļodiņā
Rīt būs Līgo vakars. “Lūķu” saime piedzīvojusi dažādus Jāņus. Tā gluži nav taisnība, ka Jāņos vienmēr līst, un, ja arī tā notiek, “Lūķu” vīri vienmēr prot rast risinājumu. “Pirms pāris gadiem Līgo vakarā ļoti lija. Arturs iekrāva uguni dzelzs kastē un ar ķerru to pieveda pie durvīm. Visi sēdējām uz lieveņa, līgojām, un lietus mūs netraucēja,” stāsta Līga.
Ilzei spilgtā atmiņā kāds Jāņu rīts pirms apmēram desmit gadiem. “No rīta ķirbju bļodiņai, kas vakarā bija palikusi uz galda, bija pārvilkusies ledus kārtiņa. Pagalmā ienāca kaimiņš, dzīvesgudrais Ēriks, un noziņoja, kas tuvākajā apkārtnē nosalis, kas dzīvs palicis,” stāsta Ilze. Pagājušajā gadā visa “Lūķu” saime kopā sagaidīja saullēktu un gāja rasā mazgāties.
Kāds Līgo vakars un Jāņi būs šogad “Lūķu” mājās? Viens brīnums jau noticis: uz Līgas dzimšanas un vārdadienu pirmo reizi uzziedējusi vilkābele, ko viņa mīļojusi un auklējusi sešus gadus. “Mīlestība, daba un puķes dod man spēku. Bez Artura atbalsta un čakluma daudz ko nebūtu varējusi izdarīt. Ieliekot rokas zemē, es tās sajūtu kā antenas, kuras spēj novadīt stresu, kas sakrājies garās darba stundās. Ja pienāks diena, kad nespēšu rokas iegremdēt zemē, mana dvēsele tajā brīdi būs mirusi,” teic Līga.
Ilze savā dienasgrāmatā ir ierakstījusi vārdus: “Lūķus” nekad nevienam nepārdot. Tā garīgā vērtība, kas nāk līdzi no senčiem, ne par kādu naudu nav nopērkama.
Vai var būt skaistāks Līgo vakars, kā līgošana dzimtas mājās savējo vidū? Tāds tas rītvakar būs Bērziņu dzimtas meitām un viņu ģimenēm — kā vectēva glezna.
