Šā gada priekšvēlēšanu diskusijā Valkā (to prasmīgi vadīja “Ziemeļlatvijas” galvenā redaktore Ingūna Johansone) interesanti runāja par tādiem cilvēkiem kā, piemēram, investīciju baņķieri Ģirtu Rungaini, kurš atklāti pauž uzskatu, ka laukos un mazpilsētās nav ko investēt līdzekļus, tas viss pirms tam jādara lielajās pilsētās, noteikti Rīgā. Vai tiešām esam tādi kā “nerentablie” cilvēki? Un kā ir ar pašu Rīgu, cik tā ir “rentabla”?Pirmkārt, Rīga, ja ņemam vērā tās iedzīvotāju skaitu, ir pilsēta ar izteikti nepietiekošu ražošanas jaudu, ko nevar teikt par transportu, izklaidi, tūrismu un tamlīdzīgi.Otrkārt, pamatā galvenās valsts institūcijas atrodas Rīgā un nodrošina darbu vietējiem cilvēkiem. Un kur tad vēl tehniskais personāls!Treškārt, Rīgā apgrozās naudas summas, kuru segums, izcelsme nav īsti zināmi, tas, ko mēdz dēvēt par spekulatīvo kapitālu.Ceturtkārt, rīdziniekiem pieejams tas, par ko citur var tikai sapņot.Vēl kas. Nekādi nespēju tikt vaļā no kāda pantiņa, kas manī skan un skan:Vēži, vēži,kas tie vēži?Vai tie pašivecie blēži?Mani māc bažas, ka laikam īsti neiederēšos pašmāju “ekonomikas specu veidotajā modelī”. Solījumu klāsts, kuri nu būs jāpilda, ir dāsns, pārbaude ar varu un naudu nebūs vienkārša. Tad jau redzēsim. Dažkārt notiek brīnumi. Arī zili.
