Valsts ugunsdrošības un glābšanas dienesta Valkas brigādes Strenču posteņa ugunsdzēsējs Jānis Ozols Jāņu dienu uzskata par tādiem pašiem svētkiem kā citus, īpaši to savā dzīvē neizceļot. Ar iedoto vārdu viņš ir apmierināts.
Valsts ugunsdrošības un glābšanas dienesta Valkas brigādes Strenču posteņa ugunsdzēsējs Jānis Ozols Jāņu dienu uzskata par tādiem pašiem svētkiem kā citus, īpaši to savā dzīvē neizceļot.
Ar iedoto vārdu viņš ir apmierināts. “Kādu vārdu vecāki iedeva, par tādu jāpriecājas. Paldies viņiem, ka esmu Jānis. Savu vārdadienu vasaras saulgriežos gan ne par kādiem īpašiem svētkiem, kam būtu jāpiešķir vislielākā nozīme, neuzskatu. Piemēram, šogad man Jāņus vajadzēs pavadīt darbā. Es par to neuztraucos, jo mūsdienās vairāk jāpriecājas, ka ir darbs, kas dod iespēju nopelnīt un uzturēt ģimeni. Tāda tagad ir dzīve un tās noteikumi. Protams, kad ir iespēja, tad var atpūsties, pasēdēt pie ugunskura. To var iekurt arī pēc Jāņiem,” saka J. Ozols.
Viņš atzīstas, ka nav liels līgodziesmu zinātājs. “Dziesmas vairāk zina vecākā paaudze. Mūsdienās Jāņu svinētāji labprāt uzcep šašliku, pasēž kopā ar draugiem vai vecākiem, pārrunā dažādas lietas un iemalko alu,” stāsta Jānis.
Viņš piebilst, ka agrāk šajos svētkos labprāt nobaudījis mājās brūvētu alu, jo tad vairākās sētās saimnieki paši darīja šo dzērienu. “Tagad alu nopērku veikalā. Priekšroku dodu Cēsu alum,” apliecina J. Ozols.
Ugunsdzēsības un glābšanas dienestā J. Ozols strādā kopš 1999. gada. Viņš stāsta, ka šā darba smagumu vārdos grūti izteikt, tas jāpārdzīvo, lai kļūtu skaidrs, kas tas ir. “Tā jau šķiet, ka te sēžam un neko nedarām. Tā tas ir tikmēr, kamēr nav izsaukuma. Šogad mani radinieki Valmierā tieši saskārās ar ugunsgrēku un pēc tam pateica, ka nu esot skaidrs, cik šis darbs grūts. Man pašam ir gadījies ugunsgrēkā saelpoties dūmus. Pēc tam visu nākamo dienu sāpēja galva. Mums gan pēc dežūras ir dažas brīvas dienas, bet tajās esmu spiests strādāt meža darbos, lai apgādātu ģimeni ar visu vajadzīgo,” saka J. Ozols.
Viņš ugunsdzēsēja pienākumus pilda tādēļ, ka saprot — visi šo darbu nevar veikt, bet kādam tas tik un tā jāuzņemas, jo ugunsgrēki izceļas diezgan bieži. “Es nodarbojos ar sportu un to spēju. Ja kāds nokļuvis nelaimē, ir jāpalīdz. Sportisko formu cenšos saglabāt. Piedalos ugunsdzēsēju sacensībās, dažādos draudzības mačos ar citu rajonu brigādēm. Man pašam visvairāk patīk basketbols, diemžēl laika trūkuma dēļ pašlaik neiznāk trenēties,” atzīst ugunsdzēsējs.
Šo pavasari J. Ozols atceras kā traku laiku. “Tik bieži kā šogad vecā zāle vēl nav dedzināta. Atceros, ka vienā maiņā vajadzēja četras reizes doties dzēst kūlas ugunsgrēkus. Acīmredzot zemes īpašniekiem Eiropas Savienības platību maksājumi par lauku apstrādāšanu nebija tik lieli, lai tos pasargātu no aizaugšanas. Viņiem izdevīgāk bija par zāles dedzināšanu zaudēt 10 procentus no atbalsta maksājuma, nevis ar tehniku tīrumus uzart,” spriež J. Ozols.
Pašlaik ikdiena kļuvusi mierīgāka. J. Ozols cer, ka cilvēki būs kļuvuši prātīgāki un velti ar uguni neriskēs.
