Jautāts, vai visiem Jāņiem ir kaut kas kopējs un viņus vienojošs, Strenču vidusskolas direktors Jānis Pētersons atbild, ka, iespējams, ir.
Jautāts, vai visiem Jāņiem ir kaut kas kopējs un viņus vienojošs, Strenču vidusskolas direktors Jānis Pētersons atbild, ka, iespējams, ir. Tomēr, skatot šo aspektu filozofiski, nonākam pie jautājuma, cik vispār mēs cits citu pazīstam un cik lielā mērā pārzinām katrs sevi.
“Jāņus sastopu katru dienu. Viņi ir tādi paši cilvēki kā visi pārējie. Iespējams, no vienas puses Jāņi ir zaudētājos, jo šie ir visas tautas, nevis katra Jāņa personīgie svētki. No cita aspekta raugoties, Jāņi ir pagodināti — viņu vārdadienu svin visa tauta. Patiesība ir kaut kur pa vidu,” prāto J. Pētersons.
Viņš parasti Jāņus svin draugu pulkā savas mājas pagalmā. Kad tā nebija, tad svinēšana notika dažādās vietās brīvā dabā. Radiniekus Jānis parasti apciemo pirms vai pēc svētkiem.
Jānim nepatīk ceremonijas
Līgo vakarā reti iztiek bez dziedāšanas. Jānis atzīst — kad alus galvā un siers vēderā, tad pievienojas dziedātāju pulkam, tomēr daba viņu neesot apveltījusi ar dižu dziedāšanas prasmi. Katrā ziņā viņš nav dziedāšanas uzsācējs.
J. Pētersons no draugiem vārdadienā nekad negaida dāvanas, jo viņam nozīmīgākais ir pats tusiņš un patīkama apziņa, ka kopā ar draugiem var priecāties un brīvi uzvesties. “Ceremonijas man nekad nav patikušas. Dāvanu saņemšanu uzskatu par sava veida ceremoniju. Protams, es saprotu arī tos, kuri nāk ar dāvanām un vēlas mani apsveikt,” smaida skolas direktors un piebilst, ka viņam dāvanas nav galvenais.
Viņš maltītei vienmēr sarūpē vismaz trīs tradicionālos ēdienus: jāņusieru, alu un par nacionālo ēdienu kļuvušo šašliku. Tā ir latviešu tradīcija, tātad “svēta lieta”. Vienmēr jādomā arī par bērniem — kvasam vai limonādei jābūt. J. Pētersons pieļauj, ka varbūt ir pedagoģiski nepareizi radināt pie tradīcijas kaut ko iedzert, bet to var uztvert arī kā elementāru tieksmi remdēt slāpes. Tas ir dabīgi, un, iespējams, šaubas ir nevietā.
Vainagu sadedzina svētku ugunskurā
Jānis nejūtas vecs, tomēr pār ugunskuru nelec jau gadus 10. Vispirms jau tāpēc, ka uz tā parasti kaut kas vārās vai cepas, un, otrkārt, tāpēc, ka gan lēkšana pār uguni, gan papardes zieda meklēšana lielākā mērā attiecināma uz jauniešiem.
J. Pētersonu Jāņos neinteresē masveida pasākumi, kādi Latvijā notiek daudzviet, jo viņam nozīmīga ir sava vide. Viņš uzskata, ka pilsētā kaut kādiem kopējiem pasākumiem ir jābūt, lai tajos varētu piedalīties vientuļākas Līgas un Jāņi. Ir brīži, kad cilvēki vēlas būt sabiedrībā, tāpēc šādai iespējai jābūt.
Meteorologi prognozē, ka šogad Jāņos atkal līs. “Man šķiet, ka normāliem Jāņiem lietus netraucē. Apgalvojums — līst kā Jāņos — nav radies nedz šodien, nedz vakar. Cilvēkam kā jebkurai dzīvai būtnei piemīt īpašība pielāgoties. Jāņi iespējamajam lietum īpašu vērību nevelta, tātad jau ir pielāgojušies. Katram ir savs veids, kā pasargāties no lietus, ja tas traucē. Visbiežāk jau īslaicīgais lietutiņš ir silts un nevienam netraucē,” novērojis J. Pētersons. Viņš smej, ka latviešiem pie ticējumiem un teicieniem vēl jāpiestrādā, jo gadās, ka neērtības sagādā svētku nakts aukstums, nevis lietus. Iespējams, ka populārāks kļūs teiciens: auksts kā Jāņos. Daba visu ir sakārtojusi tā, ka aukstie Jāņi mijas ar siltajiem un slapjajiem.
J. Pētersons Jāņu vainagu parasti glabā no svētkiem līdz svētkiem. Nozīmīgi ir atrast vietu, kur to glabāt, lai vainags nevienu netraucētu. Arī šogad pērnais ozollapu vainags ir saglabāts un tiks sadedzināts svētku ugunskurā. Glabāšana nenotiek apzināti, drīzāk tas ir veiksmīgs gadījums. Jānis atzīst, ka svētku dienā ozola zari un lapas viņam dod īpašu spēku, bet par turpmāko grūti spriest.
Vārda izcelsmei ir vismaz divas versijas
Jānis kā personvārds Latvijas teritorijā ir ļoti sens — pirmoreiz Janis baznīcas grāmatā Rīgā minēts 1290. gadā (K. Siliņš “Personvārdu vārdnīca”). Pēc rakstības formas jāsecina, ka šis Rīgā kristītais Janis bijis latviešu izcelsmes. Viena no versijām, kā Janis atkļuva līdz mūsu senčiem, ir kristietības un Svēto rakstu izplatīšanās šajā zemē un teitoņu Johana pārveidošana par Jani (Jāni). Ir cita versija, kas latvisko Jāni izņem no katoļu kalendāra un ievieto gluži citā ar Bībeli nesaistītā laikvidē, kad no kopīgās indoeiropiešu saimes pamazām atraisījās sentautas, toskait mūsu senči balti. Valodnieks etimologs Konstantīns Karulis vārda Janis (Jānis) pamatā saskata indoeiropiešu vārdu “jānos”, kas nozīme “nācējs”, “gājējs”, “tas, kurš iet”. Sanskritā “yānah” nozīmē “ceļš”, antīkajā latīņu valodā “iānua” — “durvis”, “izeja”, “ieeja”. Mūsu pašu valodā ir vārds “jauns”, kam ir tikpat daudz paralēļu ar šīs nozīmes vārdiem citu Eiropas tautu valodās. Šo vārdu pamatā ir sakne jan–, kuras nozīme atklājas kā kustība, pārmaiņas, kas nekad nebeidzas, esība, kas pastāv kustībā.
