Kad daba ietīta vasaras krāšņumā,Viss zaļo un zied,Kad putniņi vītero visskaļākUn druvas pilnā briedumā,Aust liktenīgais, skarbais rīts.Saule spoži atmirdz logos,Ceļas ļaudis jaunam rītam,Pošas darba cēlienam.Piebrauc auto, nošķind šķēpi,Atskan svešas valodas.Darba ļaudīm jābrauc līdzi,Jāatstāj ir dzimtene.Kūtī govis mauj, lai slauktu,Zirgi zviedz un aitas blēj,Kaķīts žēli ņaud pie durvīm,Sunīts klusi lūdzas līdz.Lopu vagoni jau gaida,Kuros cilvēkus kā lopus sadzen.Vilciens traucas tikai tālāk,Līdz tas sasniedz galamērķi.Latvieši tur smagi strādā,Tur kur valda bads un sals.Nespēkā tie nespēj saprast,Vai ir vakars, vai ir rīts.Bet kad ataust brīves diena,Latvieši kā gājuputniAtgriezties steidz dzimtenē.Ceļos metas, pielūdz Dievu,Acīs prieka asaras.
