* * *Vai lielāka var būt vainaPar to, ka es sadzēlu čūsku,Jo visus pažēlos laimīgais,Bet čūsku kas žēlo – nebūs,Un viņa ielien starp zālēmAr savu nolādēto indiUn, nespēdama vairs tālāk,Kamolā saritināsUn runā, cik čūska ir viltīga,Cik mirdzoša un cik ļauna,
Un runā un runā, jo vientulībaKatru vārdu uz pusēm lauž,Jo viņa, mirdzošā ,zina,Nav bijis un nebūs kam lūgt,Un tikai sadzeltais pieminēsAr lāstu uz lūpām čūsku,Bet viņa runā un runā,Ap sevi, ap sevi ritinās,Un tikai zāle tiek rūgtaNo katra vārda un novēršas.
* * *Saule tev uz sejas, tev uz sejas saule.Mani sapņu zirgi aulekšo.Kad ir brauciens galā, lai ir brauciens cauri,Lai tev acīs saule, neredzi neko.Zila vakarkrēsla plakstus nomierinās.Rītu atkal saule, neredzi neko.Zirgu agoniju, to tev nezināt,Spokojas kā dzīvi saules putekļos.
