Nāk elpa drusku sentimenta lūgt.
Nāk elpa drusku sentimenta lūgt.
Te nav pat galda, krēslu domīgajai
dvašai.
Kā antracītā elpas ģīmis kalts.
Roka mutē. Acis mastā. Kājas ratā.
Tā asti iebāzusi trīsstīpainā stopā
un sūkā matus nenoslēgtā lokā.
Bij” slapji pleķi augšpusē un lejā —
Šī tup pa vidu. Apkārt lietus
neizejams.
Ko tagad? Atpakaļ uz mātes
miesām? Tālāk?
Kā Dievu meklēdama elpa iegrimst
dīkā —
tāds nerra prieks: “Redz, acis
mastā līkā!”
Par pieciem dukātiem šai
sentimentu dodu,
jo kas tad man,
lai vāra skābā zupā.
Lai raudzē, briedina vai norij,
lai izvemj, atvemj, norauj baltā
podā.
Lai stāda puķpodā un met no
simtā stāva..
..Ak, stika pērļu sieksts…
Es tīši pūlos, nesanāk.
Es bezgalība.
.NEAIZBĒGT.
(.lai elpa sevi justu, tai jānomirst.)
.es ar kā elpa gribu.
.tāpat kā viņa.
BŪT
Amarillis
