Ziemellatvija.lv
Ape gatavojas sagaidīt savas izcilās novadnieces Elīnas Zālītes, dzejnieces un dramaturģes, tulkotājas un prozaiķes 125. dzimšanas dienu ar svinību pasākumu kopumu septembrī un oktobrī.
Apes jauniešu klubs “Sliedes” ir uzrakstījis projektu “Elīnas Zālītes 125. dzimšanas dienas svinības”, ko atbalsta Smiltenes novada pašvaldība, un, pateicoties tam, mums ir bijušas divas ļoti bagātas dienas muzejmājā, kurā bērnus un jauniešus iepazīstinājām ar ziediem Elīnas Zālītes darbos. 15. septembrī noskatījāmies Apes cilvēku veidotu uzvedumu “Pie rakstnieces”, un 21. oktobrī svinēsim dzīvi un Elīnas Zālītes 125. dzimšanas dienu kopā ar Kauguru pagasta amatierteātra “Vīzija” izrādi “Laimes ilgas”, sarunām un dzejoļiem.
Izrāde tapusi pēc latviešu dramaturģes Elīnas Zālītes lugas “Pirktā laime” motīviem. Uz skatītājiem “Laimes ilgas” Oskara Hofmaņa režijā atstāj spēcīgu emocionālu iespaidu ar rūpīgi izstrādātiem tēliem, neizskaistinātu, patiesu aktierspēli, Lindas Mīļās dejām, Krišjāņa Strazdīša niansēto gaismu pasauli un Jolantas Pinkules izstrādātajiem, skaistajiem kostīmiem.
E. Zālīte ir atstājusi paliekošas pēdas latviešu literatūrā.
E. Zālīte ir dzimusi 1898. gada 19. oktobrī Gaujienas pagasta “Vosu” mājās. Elīnai ir seši gadi, kad ģimene pārceļas uz dzīvi Hopenhofā. Tā saucas barona Delviga muiža, tikko uzbūvētā dzelzceļstacija un ap to augošais māju puduris, no kura izveidojas Opes miests, vēlāk – Apes pilsēta. Elīna ir apdāvināta, padodas viss – valodas, matemātika, mūzika. Pēc vietējās skolas beigšanas viņa mācās Valkas ģimnāzijā, taču pēdējā klasē saslimst ar mugurkaula tuberkulozi, tai laikā neārstējamu slimību. Spītējot slimībai, jauniete sakopo visus spēkus, attālināti beidz Jurjevas (Tartu) meiteņu ģimnāziju un tad Valkas skolotāju kursus. Vēl divus gadus viņa nostrādā par skolotāja Alūksnes skolās, tad slimība ņem virsroku. Dzīves lielu daļu E. Zālīte pavada slimnīcās, sanatorijās vai gultā. Visu mūžu viņa ilgojas kaut dienu nodzīvot bez sāpēm. Atrast dzīvē jēgu viņai lielā mērā palīdz sastaptie liktenīgie cilvēki. Jauns kara ārsts, armijā iesaukts students, pārliecina meiteni, ka no drūmām domām var izvairīties, pilnveidojot sevi – var taču mācīties svešvalodas, tulkot, pašai rakstīt. Viņa seko šim padomam un ar laiku spēj lasīt, tulkot septiņās svešvalodās. Visvairāk E. Zālīte ir tulkojusi igauņu dzeju un prozu, atdzejojusi igauņu tautas eposu “Kalevipoegs”, iztulkojusi apjomīgo A. Tamsāres vēsturisko romānu “Zeme un mīlestība.” Pateicoties viņai, latviešu lasītājam ir pieejami somu, krievu, franču un vācu autoru darbi.
Izveidoties par dzejnieci E. Zālītei palīdz rakstnieks un avīzes redaktors A. Austriņš. Sākumā viņš ir vienīgais, kurš piekrīt publicēt nepazīstamas jaunietes dzejoļus un pat pamāca, kā to darīt. Rezultātā 1930. gadā iznāk vienīgais dzejoļu krājums “Sila ziedi.” Tas ir notikums literārajā pasaulē. Dzejnieces popularitāte aug. Krājums tiek izdots piecas reizes. Pat E. Ādamsons un A. Čaks paliek viņas ēnā. Tā ir mīkla literatūrkritiķiem. Taču lasītāju valdzina dzejnieces savdabīgais pasaules skatījums, dabas izjūta, apcerīgs dialogs ar sevi, klusināta saruna ar lasītāju par skarbo dzīves realitāti, laimes un dzīves īsumu, par mīlestību, vilšanos un vientulību. Dzeja ir smeldzīga, reizēm sentimentāla, ļoti muzikāla. Mūziku tai ir rakstījuši daudzi komponisti, bet dziesma “Virši zili, virši sārti…” ir folklorizējusies un retais zina, ka vārdus tai ir uzrakstījusi E. Zālīte.
Sava laika populārā aktrise Ludmila Špīlberga rada dzejniecē interesi par dramaturģiju. Abas nejauši satiekas Šveices sanatorijā Davosā. Abām patīk literatūra, uzvedības psiholoģija, patīk vērot cilvēkus un minēt to rīcības motivāciju. Viņu redzeslokā nokļūst īpatņi, par kuriem gribas labsirdīgi pasmaidīt. Aktrise jokojot rosina par redzēto uzrakstīt komēdiju, pat izklāsta dramaturģijas pamatus. E. Zālītei tā ir nepazīstama joma, taču interese ir modināta un pēc kāda laika viņa tomēr sāk rakstīt savu pirmo lugu “Bīstamais vecums”. “Kā vieglu limonādes glāzi var baudīt šo lugu,” saka A. Čaks. Kopā E. Zālīte ir sarakstījusi 12 lugas un vairākus viencēlienus. Savās lugās un stāstos autore necenšas moralizēt, tikai nevainīgi pajoko par cilvēku vājībām vai parāda sekas, ja cilvēks rīkojas neētiski. Taču viņas vienīgajā romānā “Agrā rūsa” asi skan sociālais motīvs, kad bailes no nabadzības, naudas vara, aplama audzināšana, morāles ignorēšana kā rūsa saēd galvenās varones mūžu.
Liela nozīme E. Zālītes personības veidošanā bija dzīvesbiedram Herbertam Zommeram, aktierim, dramaturgam un viņas darbu pirmajam vērtētājam, un Dailes teātra režisoram Eduardam Smiļģim, ar kuru viņa nostrādā sešus gadus par režisora palīdzi literatūras jautājumos. Taču vistuvākie cilvēki rakstniecei ir Apē dzīvojošā māmuļa un māsa Elza. Katru gadu viņa brauc uz Api, lai atspirgtu mīļu cilvēku tuvumā, atgūtu emocionālus un fiziskus spēkus.
Elīna Zālīte aiziet no mums 1955. gada 7. aprīlī un ir guldīta Raiņa kapos. Skaists Kārļa Zemdega veidotais kapa piemineklis aicina atcerēties mūsu dižās novadnieces devumu latviešu literatūrā.
Irēna Meistere, E. Zālītes memoriālās mājas vadītāja
Reklāma